Labi, tauta lūdz, pats arī neko vēlāk neatcerēšos, saņemšos kaut ko uzrakstīt par Poliju un tur redzēto/dzirdēto.
Septiņos vakarā svaigi atgriezies mājās no Sāremā korporatīvā dzertiņa, kas saucās seminārs, secinu, ka nedaudz jānokrācas. Korporatīvie dzertiņi nekad nebeidzas laicīgi un paredzēts garš ceļš priekšā. Tad nu četras stundas nokrācies, 11. vakarā sāku kravāt mantas un ap pusnakti izbarucu. Pirmais solis - tikt līdz Jelgavai pēc līdzbraucējas. Ap vieniem beidzot kuļamies ārā no Jelgavas uz robežas pusi. Ceļi tukši nekā interesanta. Lietuvai izskrienam cauri tik pat ātri. Polijā sākam meklēt kādu strādājošu benzīntanku, lai nopirktu Polijas karti, bet ap pieciem no rīta ir problēmas ar strādājošiem benzīntankiem. Negribas atkārtot pagājuša gada kļūdu un braukt uz Gdiņu pa "galveno" ceļu. Tas principā bija ceļa remontu sakopojums. Kaut gan Polijā laikam ceļus labo vienmēr un visur. Beidzot Suwalkos esam tikuši pie kartes un laižam tik uz rietumiem. Ceļi patīkami tukši, tikai ik pa brīdim arī uz šiem mazajiem ceļiem gadās pa fūrei. Polijā, šķiet, tās var atrast visur, pat tur, kur neviena veiglā mašīna nav sastopama. Ciematiņi smuki, vēl saglabājušies no vācu laikiem. Uz ziemeļiem taču Kēnigsberga. Katrā miestā, kurā vairāk par trīs ielām, ir pamatīga mūra baznīca un bieži arī trīsstāvīgas mūra mājas, kādas var ieraudzīt Rīgas centrā.
Vienīgi ilgi nepieleca kāpēc vietējie uz mums skatījās ar tādām lielām acīm. Tikai uzpildot benzīnu vienā no šiem miestiņiem psapratu, ka arī Latvijā visi Pampāļu iedzīvotāji blenztu, ja sešos no rīta pa miestu brauktu mašīna, kas gluži neietilpst poļu fiata kategorijā, un vēl piedevām ar svešzemju numuriem.
Ap kādiem 11 tomēr jāgriežas uz galvenajiem ceļiem, jo citādāk līdz Gdiņai nenonākt. Uzreiz pilns ar mašīnām un ceļu remontiem. Pa gadu nekas nav mainījies. Labi, ka braucām pa mazajiem ceļiem. Vēl pēc stundas esam tikuši līdz Gdiņai. Bija piemirsies, cik tā pilsēta milzīga. Vēl 40 minūtes kamēr pa pilsētu tikām līdz pašam armijas lidlaukam, kur notika pasākums. Nepatīkams pārsteigums pie iebraukšanas teritorijā - lai tiktu iekšā, jāmaksā desmit zloti, bet mēs vēl neesam paspējuši aplaupīt poļu bankomātus. Dodamies atpakaļ centra virzienā bankomātu medībās. Pie reizes arī nolemjam paēst kādu siltu ēdienu. atrodam ēstūzi, iegūstam pat ēdienkartes angļu valodā, bet... apkalpotāja pilnīgi neko necērt ne angliski ne krieviski. Kaut kā tiekam galā ar pasūtījumu. Visu atnes kā bijām pasūtījuši, taču kā vienmēr, nekas nebeidzas tik vienkārši. Knapi esmu ticis galā ar pasūtīto, kad man atnes vēl vienu porciju. Un uz maniem jautājumiem gan angliski, gan krieviski par to, ka neesmu neko tādu pasūtījis, viņa apmierināti kaut ko stāstīja poliski. Mans ģīmis laikam bija tik izbrīnīti nesaprotošs, ka līdzbraucēja jau aiz smiekliem locījās zem galda. Bet beigās tikām ar visām ēšanas un bankomātu laupīšanas lietām galā un braucām vēlreiz uz lidlauku.
Samaksājot desmit zlotus tikām iekšā bez problēmām. Letiņi jau redzami pa gabalu, paņēmuši līdz kaut kādu milzīgu makšķerkātu, kura galā uzvilkuši Latvijas karogu. Piestājam līdzās papļāpāt, viņi mēģina atturēt iet tagad uz kempinga vietu, jo esot milzīga rinda, taču zinu, ka vēlāk būs lielāka un gribās nokrākties, jo tomēr 14 stundas pie stūres. Rinda liela, bet stāvēsim. Tā nu stunda rindā un tad tikām iekšā kempingā. Brīvas vietas vēl daudz, noskatām vietu patālāk no masu tualetēm, slienamies augšā. Nolemjam četras stundas nokrākties un tad doties uz skatuves pusi. Septiņi klāt, dodamies skaņas virzienā. Tiekam iekšā bez problēmām. Pirmie ir kaut kādi poļi, kuru nosaukumu pat neatceros. Un nebja arī vērts atcerēties. Pilnīgs nekas.
Taču deviņos uz skatuves kāpa Sonic Youth. Un tas bija patīkams pārsteigums. Kaut kā biju palaidis garām viņus, lai gan jau pastāv ilgi un kā izrādās, tad daudzas mūsdienu grupas esot iespaidojušās no viņiem. Nav vairs nekādi jaunie, bet sniegums baigi labs.
bet pēc viņiem vairs nav ne spēka ne vēlmes klausīties gipitīgopņikus The Roots, ne sintētisko Laurent Garnier.
Nolemjam doties gulēt, lai pārējām dienām būtu pietiekami enerģijas.
Kempingā secinu, ka cilvēku krietni vairāk kā pagājušo gadu, bet toletes tik pat. Pārsteigums nav patīkams. Nolemjam pārējās dienās izmantot pēc iespējas vairāk Gdiņas kafejnīcu un krodziņu labierīcības.
turpinājums vēlāk.
Septiņos vakarā svaigi atgriezies mājās no Sāremā korporatīvā dzertiņa, kas saucās seminārs, secinu, ka nedaudz jānokrācas. Korporatīvie dzertiņi nekad nebeidzas laicīgi un paredzēts garš ceļš priekšā. Tad nu četras stundas nokrācies, 11. vakarā sāku kravāt mantas un ap pusnakti izbarucu. Pirmais solis - tikt līdz Jelgavai pēc līdzbraucējas. Ap vieniem beidzot kuļamies ārā no Jelgavas uz robežas pusi. Ceļi tukši nekā interesanta. Lietuvai izskrienam cauri tik pat ātri. Polijā sākam meklēt kādu strādājošu benzīntanku, lai nopirktu Polijas karti, bet ap pieciem no rīta ir problēmas ar strādājošiem benzīntankiem. Negribas atkārtot pagājuša gada kļūdu un braukt uz Gdiņu pa "galveno" ceļu. Tas principā bija ceļa remontu sakopojums. Kaut gan Polijā laikam ceļus labo vienmēr un visur. Beidzot Suwalkos esam tikuši pie kartes un laižam tik uz rietumiem. Ceļi patīkami tukši, tikai ik pa brīdim arī uz šiem mazajiem ceļiem gadās pa fūrei. Polijā, šķiet, tās var atrast visur, pat tur, kur neviena veiglā mašīna nav sastopama. Ciematiņi smuki, vēl saglabājušies no vācu laikiem. Uz ziemeļiem taču Kēnigsberga. Katrā miestā, kurā vairāk par trīs ielām, ir pamatīga mūra baznīca un bieži arī trīsstāvīgas mūra mājas, kādas var ieraudzīt Rīgas centrā.
Vienīgi ilgi nepieleca kāpēc vietējie uz mums skatījās ar tādām lielām acīm. Tikai uzpildot benzīnu vienā no šiem miestiņiem psapratu, ka arī Latvijā visi Pampāļu iedzīvotāji blenztu, ja sešos no rīta pa miestu brauktu mašīna, kas gluži neietilpst poļu fiata kategorijā, un vēl piedevām ar svešzemju numuriem.
Ap kādiem 11 tomēr jāgriežas uz galvenajiem ceļiem, jo citādāk līdz Gdiņai nenonākt. Uzreiz pilns ar mašīnām un ceļu remontiem. Pa gadu nekas nav mainījies. Labi, ka braucām pa mazajiem ceļiem. Vēl pēc stundas esam tikuši līdz Gdiņai. Bija piemirsies, cik tā pilsēta milzīga. Vēl 40 minūtes kamēr pa pilsētu tikām līdz pašam armijas lidlaukam, kur notika pasākums. Nepatīkams pārsteigums pie iebraukšanas teritorijā - lai tiktu iekšā, jāmaksā desmit zloti, bet mēs vēl neesam paspējuši aplaupīt poļu bankomātus. Dodamies atpakaļ centra virzienā bankomātu medībās. Pie reizes arī nolemjam paēst kādu siltu ēdienu. atrodam ēstūzi, iegūstam pat ēdienkartes angļu valodā, bet... apkalpotāja pilnīgi neko necērt ne angliski ne krieviski. Kaut kā tiekam galā ar pasūtījumu. Visu atnes kā bijām pasūtījuši, taču kā vienmēr, nekas nebeidzas tik vienkārši. Knapi esmu ticis galā ar pasūtīto, kad man atnes vēl vienu porciju. Un uz maniem jautājumiem gan angliski, gan krieviski par to, ka neesmu neko tādu pasūtījis, viņa apmierināti kaut ko stāstīja poliski. Mans ģīmis laikam bija tik izbrīnīti nesaprotošs, ka līdzbraucēja jau aiz smiekliem locījās zem galda. Bet beigās tikām ar visām ēšanas un bankomātu laupīšanas lietām galā un braucām vēlreiz uz lidlauku.
Samaksājot desmit zlotus tikām iekšā bez problēmām. Letiņi jau redzami pa gabalu, paņēmuši līdz kaut kādu milzīgu makšķerkātu, kura galā uzvilkuši Latvijas karogu. Piestājam līdzās papļāpāt, viņi mēģina atturēt iet tagad uz kempinga vietu, jo esot milzīga rinda, taču zinu, ka vēlāk būs lielāka un gribās nokrākties, jo tomēr 14 stundas pie stūres. Rinda liela, bet stāvēsim. Tā nu stunda rindā un tad tikām iekšā kempingā. Brīvas vietas vēl daudz, noskatām vietu patālāk no masu tualetēm, slienamies augšā. Nolemjam četras stundas nokrākties un tad doties uz skatuves pusi. Septiņi klāt, dodamies skaņas virzienā. Tiekam iekšā bez problēmām. Pirmie ir kaut kādi poļi, kuru nosaukumu pat neatceros. Un nebja arī vērts atcerēties. Pilnīgs nekas.
Taču deviņos uz skatuves kāpa Sonic Youth. Un tas bija patīkams pārsteigums. Kaut kā biju palaidis garām viņus, lai gan jau pastāv ilgi un kā izrādās, tad daudzas mūsdienu grupas esot iespaidojušās no viņiem. Nav vairs nekādi jaunie, bet sniegums baigi labs.
bet pēc viņiem vairs nav ne spēka ne vēlmes klausīties gipitīgopņikus The Roots, ne sintētisko Laurent Garnier.
Nolemjam doties gulēt, lai pārējām dienām būtu pietiekami enerģijas.
Kempingā secinu, ka cilvēku krietni vairāk kā pagājušo gadu, bet toletes tik pat. Pārsteigums nav patīkams. Nolemjam pārējās dienās izmantot pēc iespējas vairāk Gdiņas kafejnīcu un krodziņu labierīcības.
turpinājums vēlāk.
Mūzika: NIN - Survivalism
iemest ar taburetīti