Man galīgi ir nesaprotama tā zīdaiņu kristīšanas pasākuma nepieciešamība mūsdienās.
Senākos laikos tā bija nepieciešamība, tad krustvecāki bija aizbildņi situācijai kad īstie vecāki nolika ķellīti, tika iesaukti armijā (pie cara tas bija uz 25 gadiem) vai kā citādi vairs nevarēja apgādāt bērnu.
A šon kāda tam jēga? Ķipa tusiņš vecākiem un citiem radiem? Life expectancy vairs nav tik mazs cipars, lai censtos atrast krustvecākus.
Un cik krustvecāki (procentuāli) arī ir kā otrie vecāki bērniem? Es tā padomāju par man apkārt esošajiem kūmām un secināju, ka tie ir vairāk nosaukuma nevis atbildības eksemplāri.

Bērnam sanācis kaut kāds brāķītis - caurums vēderā. Mēģinām visādi sakopt piekrāsojot to caurumu ar zaļo zīda un vilnas krāsu, varbūt defektu izdodas pārvērst par efektu.
Šon izdomāju mazgāties un atklāju, ka man tāds pats brāķītis uz vēdera, izskatās apmēram šādi

Nu ja, tā jau runā, ka viss sliktais no tēviem.