Griša atkal stāvēja A.kundzes virtuvē. Turpat, kur vakardien. Dažam tas varētu šķist rutīniski...
Vai jūs esat kādreiz slīkusi? Ak, jā... Nē jūs, taču neesat. Atvainojos...
A. kundze: Par ko?
Griša: Nu, ka neesat slīkusi.
Akundzi Grišas dīvainības nemulsināja: Bet Jūs? G: Es? Griša turpināja skatīties pa virtuves logu. "Nezinu, laikam." Akundze sašutumā:"Kā tā? Jūs nezinat?"
G:"Nevaru būt pārliecināts, ka nesapņoju. Slīkšana sapnī neskaitās..."
"Ak, tā," Novilka A. kundze. Viņa turpināja:"Vai tu mani mīlēji?"
Griša sajuta, ka saruna ievirzās nevēlamā gūltnē. Viņa skumjā suņa skatiens kristalizējās un kaklā sakāpa smagums:"NĒ, ES... tevi nemīlēju."
A. kundze novērsās no sarunu biedra, lai uz vecās, taukiem piedegušās, pannas apgrieztu kotletes:" Tātad tu man meloji." Eļļas čurkstēšana piesedza manāmo rūgtumu šajos vārdos.
Griša atkal stāvēja durvīs kā vakar... Viņš nolēma atklāties..."Nē! Es mīlu arī tagad. Taču tam visam vairs nav nozīmes."
A. kundze apzinīgi un tajā pašā laikā godbijīgi aizvēra gāzes krānu un tikai pēc tam pagrieza gāzes plīts vārstu..."Kā nav? Kapēc?"
G.:"Tapēc, tapēc...,"sekoja nopūta,"...tu." Viņš centās izlocīties."Tāpēc, ka- kaut kas saplīsa. Rūgtums..."
A. kundze:" Lūdzu palieciet uz pusdienām."
Griša:"Piedodiet, bet šoreiz nāksies atteikt, tas mirklisiz zudis..."
Šoreiz viņš nemaldījās koridorā. Izspruka ātri no namamātaes mitekļa. Tik A. kundze savā vientu ar kotletēm pēc pāris mirkļiem dzirdēja dzīvojamās mājas āra durvju dobjo metālisko klaudzienu.