Es domāju, ka viss ir mainījies, bet tad izrādījās, ka tas kas ir mainījies ir mainījies vēl vairāk vēl tālāk. Un nonācis pieturā "Atsvešinātība". Vairs nekādu emociju, tik dziļš remdenums un sirdī vēl blāvas dzirksteles uzspurdz, kuras arī ātri pagaist, tā tas bija pēc 5 h garās tikšanās ar, savulaik, liktenīgo sievieti.
+
Un mani uztrauc vairāk fakts, ka es jūtu vairāk žēluma un atsvešinātību nekā nepatiku vai naidu, jo tas liecina par zināmā mērā notrulināšanos un tiešā mērā atsvešināšanas. Jebkurā gadījumā divrezi vienā upē neiekāpsi.
+
Tas pats attiecas arī citu vēl jaukāku sievieti. Bet vismaz mani šajā sakarā pārņem miers par mūsu civilizētību un tomēr iejūtību vienam pret otru. Tik atklāti sen nebiju izrunājies- tik nezinu vai tas labi vai slikti priekš mana tēla, bet nu tas tā. Tā tas ir- dvēseļu radinieki nav paredzēti mūžīgai lietošanai un/vai paturēšanai.
+
Tik kņudina tāda sajūta, ka viņai viegli un mierīgi viss neklājas. Vismaz tik daudz cik man gribētos. Bet nekas laiks nāk un noliek visu pa vietām.
Un tur kaut ko darīt ir vai nu grūti vai muļķīgi.
+
Paldies dievam, ka man nav laika mašīnas un ka es nevaru iekāpt vienā un tajā pašā upē divreiz. Jo ja tā būtu, tad to sauktu par mūžību. Šausminošu mūžību.