-Vai Jūs kādreiz esat slīkusi?
-Nē, paldies dievam, nekad.
- Tad, diemžēl, mums nav par ko runāt... Uzredzēšanos.
Gregorijs lēnām izslīdēja no vituves un pēctam arī no dzīvokļa. Izteikdams pēdējo teikumu, viņš stāvēja baltajās virtuves durvīs ar muguru pret A. kundzi. Mirkli minstinājies tumšajā koridorā it kā zaudējis orientāciju Griša sekundi vēlāk devās pa kreisi ārā no dzīvokļa. Atstājot aiz sevis tās baltās durvis, kurās nu pat bija stāvējis. Patiesībā es meloju. Baltajai krāsai lūpot, durvis bija palikušas plankumainas, atsedzot iepriekšējos trīs krāsu slāņus (neizteiksmīgi rozā, slimīgi zaļš, depresīvi pelēkzils). Griša saskatīja dīvainu līdzību starp A. kundzi un tām durvīm. Savās sarunās un attieksmē Griša pret abām izturējās vienlīdzīgi. Viņš bieži caurstaigāja tās baltinolupušās virtuves durvis, tāpat viņš mēdza arī sarunāties- "caursataigājot". Griša kā sarunu biedrs- intelektuāli un garīgi- tāds arī bija. Atnāca, pateica dažus vārdus, bilda pāris pieklājības frāzes un devās prom. Viņš nekad neaplika ilgāk par 5-10 minūtēm. Un šajā sakarā Griša bija neparasti precīzs. A. kundzei bieži nepameta sajūta, ka viņš uzņem laiku hronometrā un paslēpj to sava mēteļa iekškabatā. Viņa katru reizi centās pieķert Grišu skatāmies pulsktenī vai taustām savas mēteļa kabatas pēc paslēptā laikrāža. Viņa centās... Pēc neskaitāmiem mēģinājumiem A. kundzei šī intriga apnika, tāpēc viņa automātiski zināja, ka Griša ieradīsies precīzi starp 10:40 un 11:00 un tik pat precīzi precīzi pēc minūtēm, piecām līdz desmit, viņš dosies prom. Nekad, nekad... viņa netika redzējusi Grišu skatāmies pulkstenī... Bet to, ka viņš skatās ārā pa logu, to gan viņa pamanīja jau pirmajā apciemojuma reizē. Viņš runāja un skatījās ārā pa logu. Protams, pieklājības pēc viņš ik pa brīdim pavērsa skatienu uz sarunu biedrenes pusi. Taču A.kundze nojauta, nē, drīzāk saprata, ka Griša šos skatienus viņai velta pieklājības un pienākuma deļ. Tas A.kundzi nemaz neapvainoja. Drīzāk gan pretēji- atviegloja. Gregorija skats bija samocīts. Tas līdzinājās sakožļātam, izspļautam un pēc tam samīdītam cigeretes izsmēķim. Taču ar savu netipisko izsturēšanos Griša novirzīja A.kundzes domas no viņa šķietamās nepieklājības. A. kundze nespēja pat aizdomāties līdz šādai smalkās etiķetes ievērošanas kārtībai, jo prātā bija tikai viens jautājums: Nolāpīts, kāpēc viņš skatās caur to logu un ko viņš vēlējās tur saskatīt?...
To viņa tā arī nesaprata, vismaz ne līdz Grišas nāves dienai.
Kādu dienu viņa pieķēra sevi skatāmies caur logu tieši no tā punkta, no kura Griša skatījās katru reizi. A.kundze bija dziļi vīlusies, jo neko tā arī nesaskatīja vai varbūt nemācēja ievērot tajā skatā. Tas viņu kaitināja līdz sirds dziļumiem. Sevišķi mulsinoš šķita varbūtība, ka noplukušais skrandainis kaut ko spēj saskatīt, bet A.kundze- Ļeņina prēmijas laureāte mākslā, divu augstāko izglītību īpašniece nespēj. Sī fakta deļ kādu brīdi viņa sāka ienīst Grišu... Pēctam sapurināja sevi ar skanīgiem smiekliem, ieslēdza čarkstošo padomju laika ražoto VEF radio un klusībā pie sevis noteica- Tu, muļķe, tur taču nekā nav...