Pēc dižā varoņdarba un pašapziņas ceļošā un spodrinošā 2h akšona LU ap reģistrāciju attapos autoostā. UN nodomāju:"Šeit tiešām mājo atvadas.
Šeit tiešām dzīvo aizbraukšana." Neesat nekad pamanījuši, ka pavadot cilvēkus aizbraukšana paliek turpat uz perona kopā ar jums. Un sāk kārties kaklā... un prasās uz māju nāk līdz un tad grib ap tevi paberzēties un pamīlināties un radīt sev jaukus bērnus- skumjas, nostaļģijas un ilgas... vot tā. Gaidot autobusu atskārtu vēl kādu vietu. Mēs cilvēki esam interesanti. Ejot garām tai un tai vietai atceramies tos un tos mirkļus ar tiem un tiem cilvēkiem un ja tas viss ir sagājis tūtē tad gribas iet garām ātrāk tai vietai... tikai pasakiet, ka tā nedarta... VISI TĀ DARA! ARĪ ES TĀ DARU UN ES AR TO LEPOJOS. Tas ir tā pat kā pēc neveklības uz ielas vai paklupšanas mēs cenšamies pēc iespējas ātrāk doties prom no tās vietas kur TAS ir noticis un censties vairs vai iespējami retāk apmeklēt vai iet garām šai vietai. Vienvārdsakot... aizbraukšana neaizbrauc! Tikai cilvēki brauc. Rīgas autoosta būtu ideāla vieta dokumentālajai filmai. Nu, kaut vai paskat- uz to vīrieti- smēķē tieši virs zīmes aizliegts smēķēt... Vai atkal tas vīrietis invalīdu ratiņos tāpat kā balodis no cilvēkiem diedelē žēlumu un līdzjūtību. Tik, balodis diedelē ēdamo... ko viņš ar žēlumu darīs??? Ēdīs... naudu tāpat viņam neviens nedod. Un, re, tā vecā sieviete nāk uz manu pusi. Apstājas pie man blakus sēdošās sievietes un sāk viņu vārdot. Krieviski runā... Oi, dočeņka, dai pagadatķ po rukami- u tebja horošije ruki- nē kā viņa teica- DOBRIJE RUKI VO, VO! Es ar takš tā saku... Rokas kas pirms tam sita visticamāk aizgādībā esošu bārneni un nesa rokās spirtu un pirms tam to pirka, nevar būt sliktas. TĀDAS ROKAS LABAs. LABĀS ROKAS. Oi, spasibo, dočeņka, bog tjebja pamilujet...
Peļē, man blakus zem jumta, peldas končiki- neizsmēķētas cigaretes- steigā pamestas... bija aizbraukšana. Turpat arī izlietota košļājamā gumija.TIEši pretī stāv atkritumu urna... kur šai kožļeni gaidītu kāda laimīga satikšanās, bet cilvēkam patīk kaut ko izdarīt pa savam... [Baloži tāpat kā cilvēki ganās šeit] Raupjums un pelēkums apkārt- pāri jumts- ārā- vasaras tveices spilgtā gaisma- un pilsētas trokšņi... Smēķēt aizliegts tas laikam ir absurdi. NAV tādas vietas- tas ir- nezinu nevienu citu vietu, kura būtu tik ļoti piesūkusies ar nikotīnu un tabakas dūmiem kā Rīgas autoostas peroni. Garām atkal slīd neskaitāmas cilvēku straumes un sekundi to starpā notverot- pienāk mans reiss. Es piesienu savu aizbraukšanu. Ļauju lai tas onkulis ar balto- nē- drīzāk netīro kreklu ar uzrakstu Preiļi Rīga 2001 pieskata to. Tāds forš balts noplucis, netīrs, saņurcīts krekls- pūkas var redzēt uz viņa kreklas no daudzreizējās mazgāšanas... UN tāda seja... tumša- iedegusi visticamāk- ar smagām vertikālām nodzeršanās rievām. Es zinu viņš pieskatīs. Pirms manis izkūņojas tantiņa no autobusa- Ak šis būtu ekspresis- viņa aiziet viena pati ar savu dziļo aizvainojumu uz EKSPRESI, kurš nepietur. Spiežu latu rokā. IEcava. IZDRUKAS GRIEZĪGĀS SKAŅAS. Kritiens krēslā... pamāju aizbraukšanai ar roku.Aiz loga viss sāk slīdēt. UN aizskaru- logu nodalūjumi man kalpo par rāmīšiem. čiks un bilde. Galvā.

Mūzika: Pienvedēja Piedzīvojumi- TU un ES