Sirds ir novalkāta tāpat kā sudraba galvaskauss pie ķēdītes, kas guļ kaut kur dziļi atvilknē, nemaz nerunājot par grezni mežģīņainām apakšveļām, nodedzināta tāpat kā smaržīgās sveces, ar kafijas aromātu, līdz pat pamatam, līdzi piemetot vēl visas citas smaržas, nomesta kā unikāli oriģinālie japāņu irbulīši pie netīrām dakšām nevērībā, noraidīta kā ozolkoka molberts, kurš ir palicis absolūti neskarts, bez pieskārieniem, novītusi kā desmitiem puķu, kas sagulst kaltētas uz palodzēm vai atkritumu konteineros, neatvērta kā dziļdomīgi bagātinoša grāmata ar nelielu, taču intriģējošu lapušu skaitu un personīgi intīmu ierakstu...
Taču vēl kaut kas ir, vēl kaut kas paliek- skaita laiku- sitot ritmu... Laikam, pateiktais iededzināts atmiņā paliek, atmiņā skaita. Par spīti iededzinājuma zīmogam- visu skaisto skaita. Un tāds arī atliek, par spīti visiem atlikumiem, ar pluss vai mīnuss zīmēm. Es prātoju- ar kādām super vai moment līmēm- draudzējas mans atlikums.