Pasaule pagaidām atrodas tādā slēptā kara stāvoklī. Vienā bedrē tie, kas kā Koelju atsakās par visām varītēm no dzīves traģisma un priecājas līdz bezgalībai un otrā tranšejā tie, kas atsakās priecāties par dzīvi vai saskatīt jel ko labu. Taču lielākā daļa tup pa vidu- svārstoties te šurp, te turp, pakļaujoties, kā vienas- tā otras grupas komentāriem un spriedumiem par to, kas ir vai nav skumīgi/priecīgi- depresīvi vai eksaltēti. Un kādam tad Tev īsti ir jābūt.
Tā nu mēs esam no viena notikuma līdz otram un tad no viena sprieduma no citu puses līdz nākamajiem. Tikai atliek likt punktus plaknē un savienojot tos, zīmēt savu dzīves grafiku. Un tas kur augšas, kur lejas, kur kāpumi un kur kritumi, ir absolūti vienalga, ja ir vakarā (rītā, dienā, pēcpusdienā) pie kā atgriezties.
Jo tā ir vieta kur turpināties GARĪGI .
|