Dzīvoju ārpus laika. Ārpus kārtības. Ārpus citiem cilvēkiem saprotamas loģikas. Jo, ja godīgi es neizprotu šīs dzīves un it īpaši savas dzīves ritējuma loģiku. Un, ak jā citu cilvēku loģika man vispār pašlaika ir absolūta ķīniešu ābece. Tas ir ļoti interesanti kā dzīve panāk cilvēku un aprij ar vilni to un tos, kuri pirms mirkļa bija vēl tā paša viļņa galā. Tad ieslēdzas centrafūga. Un karuselis ir sācies. Tu griezies. No tevis izsit ārā visu, ko vien var izsist. Sametas slikti no tās griešanās. Tā virpuļojot tu sēdi pie sevis un domā vai kāds tevi izvilks vai varbūt tev paveiksies un tu pieķersies kādai nejaušai zemūdens klintij vai tevi tomēr izskalos krastā. Kas, neapšaubāmi, ir sevis mānīšana vai mierināšana. Īsāk sakot kaut kāda tur šana sanāk. Pavidu visiem virpuļiem un centrafūgām sēdi un lasi par Nīčēm, pašus Nīčes kaut ko par Freidu, Freidiem, psihoanalīzēm. Pielūdz Kamī, pieugušas sievietas, kuras izliekas par meitenēm, Sartru, nu jau mazo itālieti, Gabrielu Garisija Markesu, lūdzies pēc viņa 100 vientulības gadiem, lai gan zini, ka izvilksi tikai gadus piecus. Kā gan es varētu izturēt gadus piecus, ja man jau ir sveloša sajūta pakrūtē. UN no kā, par ko? Nav ne jausmas. Ja šī būtu tiesa, tad es pilnā kaklā kliegtu: PROTESTĒJU, PROTESTĒJU! Līdz vairs nevarētu parunāt. BET šī nav tiesa, nav piesēdētāju, nav tiesneša, kurš pateiktu gala slēdzienu. Par godu tam visam pabeidzu pagājušās nedēļas 0,7 hļebnoju darogu. Esmu izdarījis vairākus gājienus pēc kārtas un to skaits sasniedz nu jau nepiedienīgu limitu un tāpēc es gaidu atbildi.
|