Arvīds ir unikāls. Pat viņa piedzimšana ir vesels stāsts. Redziet, Arvīds svin savu dzimšanas dienu 5.martā, kāda ārsta vainas dēļ. Tā nu bija sagadījies, ka mazais Arvīdiņš piedzima 4. marta pēdējā stundā, TAČU! Tā kā ārsti un medmāsas bija iesvilušas svinot Staļina nāves dienu- 4. martā nomira- 5. martā atrada- neviens viņu nepiereģistrēja. Ārsti attapās tikai jau uz rīta pausi ap kādiem 2- 3 no rīta, ka mums te kaut kas ir piedzimis, bet OFICIĀLI NAV PIEDZIMIS- NEEKSISTĒ. Tā, lūk, mans biedrs savus pirmos dzīves mirkļus pavadīja totālā pasaules ignorancē par viņa nākšanu pasaulē.
Tamdēļ, mēs ar Ivaru izdomājām nosvinēt viņa dzimšanas dienu 2 reizes. Vienu jau krietni iepriekš. Bija pirmdiena un es maigā reibumā cepu maizi uz pannas un pats par to biju ļoti nepamatoti priecīgs. Protams, pēc tam bija jātaisa salātiņi ar kukurūzu un to izcepto maizi uz pannas. Protams, salātiņi izdevās uz goda. Tad ar jubilāru mums bija neliela saruna vai es varu ēst no kopējā katliņa ar savu dakšu- jo es esmu slims un es visus aplipinu. Mūs diskusija bija tik pat neauglīga kā Mēness, tāpēc Arvīds vēlāk aizmirsa pats savus iebildumus un 0,5 Hļebnaja daroga pabeigšana piespieda viņu izmantot manu dakšiņu. KURA KĀ ATCERĒSIMIES IR PILA AR MIKROBIEM, BAKTĒRIJĀM UN VISPĀR VISI VAR NOMIRT AR HOLĒRU TIKAI PASKATOTIES UZ TO.
Kad salātiņi bija pusē un šņabītis arī nolēmām uzsmēķēt. Protams, pa istabiņas logu. Tas viss bija ļoti mīļi, bet skats kā trīs nu jau pieauguši vīrieši guļus uz galda smēķē ārā pa logu ir vairāk nekā smieklīgs. JO atgādina mazu skautu meiteņu gulēšanu teltīs un šausmu stāstu lasīšanu.
Tad, protams, pēc japāņu literatūras un anime apspriešanas nāc stāsts bez absolūti jebkādas iepiekšējas tematiskas sasaistes un loģikas par to kā Ivars rāpjoties pār žogu zaudēja, pēc viņa paša vārdiem, anālo nevainību. :D Protams, stāstu papildināja ilustrācijas un etīdes. Kas stāstu padarīja vēl baudāmāku nekā tas jau bija. Jāsaka gan, ka mākslinieciskā kvalitāte Ivara un Arvīda miniatrūām ir augstā līmenī. UN jo lielāks ir izdzertais votkas daudzums, jo lielāka kvalitāte miniatūrām- māksla. UN kā jau vienmēr kā Ivars tā Arvīds pa vidam sastrīdējās par to, kurš tajā Ivara "anālajai neveinībai" liktenīgajā vakarā, kur ir gājis un ko darījis.
Īsumā atstāstot- Daugavpilī ar savu brandžu gājuši pastaigā- protams- jau iesviluši, jā piedzērušies. Ejot garām kapiem visi 5 pamanījuši kādus cilvēkus kapos. Ivars: O, nodomājam, ka kaut kādi jobanuti goti. MŪSOS PAMOSTĀS TIMŪRIEŠU UN KATOĻTICĪGO APZIŅ: BĻA, NU NEVAR TAČU TĀ KAPOS! JĀIET DOT PAJEBALU. LABI. EJAM DOT PAJEBALU. Tajā laikā mums šķita baigi stilīgi iet gop-stopā, jo Daugavpilī tas bija modē- (Ivars parāda gatera sveicienu). (ARVĪDS UZTAISA PALMINGU UN NORŪC: Priecājieties pidari, ka nevienu nenogalinājāt)
Ivars izdzer čarkiņu un zapivonu, atmet ar roku Arvīdam un turpina notikumu izklāstu:
Protams, viņi bēga. Es nogriezos pa labi, pārējie aizskrēja taisni. Protams, sēta. Es, domāju, nu čo- sēta, tak, sēta, es tāds zdaroviņkijs- maukšu pāri. Skrēju, ieskrējos lecu uzrāpos un pusceļā sapratu, ka esmu aizķēries... (IVara seja saviebjas)... un tā es jātnieka pozā karajos kādas seknudes 50 uz sētas. Kad tiku nost domāju, ka man vairs nekad nestāvēs! Savā mūžā neesmu tā cietis.
Arvīds- bļa- tu pa kreisi aizskrēji. A mēs pēc tam tevi meklējām domājām, ka tevi tie kapu apgānītāji pidaro goti ir dabūjuši rokā.
Šajā mirklī es sapratu, ka otrā svinēšana būs vienkārši smieklīga bummba- eksplozīva un bīstama, bet ar šitiem pacaniem ne to vien var izdarīt.