Man sāp par taviem kokiem daba, Par tavām upēm, ezeriem un jūrām. Man sāp par saullēktiem un rietiem, Un lietus lāsēm sūrām...
Caru lapām un caur ziediem sāp, Caur koku stumbriem, saknēm... Kāp, smeldze manā sirdī kāp, Un duries caur tām iedomības plaknēm.
Lai saprastu, ka:
Tev jau dabas sāp, ne man Par postu un nekrietnību sēto. Lai sadzird tie, kas ielās tvan, Un lūdzas dievu visaugstāko un svēto.
Par laukiem pilniem, Nosētiem ar ciņiem. Tu jau zini- Beigās sāpēs tikai viņiem...
|