(Klauvējieni pie kāda nama durvīm)
Pie durvīm nepacietīgi gaida- kāda pajauna sieviete- durvis atver- kāds nobružāta izskata vīrietis... neskūtiem rugājiem- nodzertu seju, bet labsirdīgi zilām acīm.
Jaunkundze: Labrīt. Apsveicu Jūs šajā parastajā dienā! Kā Jums šajā dienā klājās!?
Vīrietis (Kalsenais): Mums šodien bija gara diena... strādājām.
Jaunkundze: Ooo apsveicu Jūs. Vēlu veiksmi. Un…Man garšo frī kartupeļi ! Jums garšo trifeles!?
Kalsenais: NĒ mums garšo viss, kas kustas un nekustas... ko skaisti pasniedz uz šķīvja...
Jaunkundze: Kādēļ Jūs par sevi runājat daudzskaitlī?! Es Jūs nesaprotu, kā var ēst to, kas vēl dzīvs.!? Un kā Jums var negaršot trifeles!?
Kalsenais: Kurš teica, ka mums negaršo trifeles??? Mums garšo viss, kas ir garšīgs... vai var uzskatīt par garšīgu...Pirmkārt, es nerunāju tikai par sevi- Otrkārt, es runāju par mums... nu mani un otru mani.
Jaunkundze: Ā!Vai es šoreiz uzrunāju to, kuru es pazīstu vislabāk.
Nu Jūs zināt, to priecīgo un smaidīgo!
Kalsenais: Nē, tāda diemžēl te nav- viņš kaut kur pazudis ceļā uz šejieni..
Ir tikai tas- kuram nav nekādu emociju- (norāda ar pirkstu- uz blakus stāvošo kungu) un tas, kurš ir atsaldēts (rāda ar pirkstu pats uz sevi).
Neitrāls: Labdien, jaunkundz. (vēršas pie Kalsenā)
Nē- paga, paga tas, ka tu to Smaidīgo nepazini nenozīmē, ka es kā neitrāls viņu nezināju.
(atkal pievēršas viešņai) Sakiet, jaunkundz, ko jums vajadzēja... Smaidīgā pašlaik nav tuvuma, bet es ar lielāko prieku nodošu jūsu ziņojumu un parūpēšos, lai tas otrs (nicīgi uzlūko Kalseno), kas ir te- netiktu ne tam Smaidīgajam, ne jūsu ziņai klāt.
Jaunkundze: Tam jaukajam, smaidīgajam es nevēlējos nodot neko!
Es vēlējos nedaudz sevi un ja iespējams viņu arī iepriecināt apciemojot.
Bet kā rādās, Smaidīgais nevēlas, lai jaunkundze sevi iepriecina!
Jā, un tā zaļā rokas sprādze, es viņu dievinu, viņa ir mana mīļākā no visām, kas man ir! Paldies Jums liels!
Neitrāls: Paldies, arī jums par lielisko vizīti noteikti nodošu to par zaļo gumijiņu...
viņš ļoti pārdzīvoja tajā sakarā- noteikti šī ziņa viņu iepriecinās par to, ka tā jums tik dārga... Vai nevēlaties, tomēr palikt uz tēju... varbūt viņš atrodas...
Kalsenais: Ko tu tur muldi???
Neitrāls: Beidz, es taču cenšos būt pieklājīgs... un es esmu pārliecināts, ka viņš varētu, kur katru mirkli būt, ja jūs viņu pagaidīt... (Kalsenais viņu aprauj)
Kalsenais: Ko tu tur muldi?- Tev prāts ir aptumšojies?... ko viņu māni- viņš taču ir apmaldījies 3 priedēs... es drīzāk uzsprāgšu nekā viņš beigs- spēlēt to nodriskāto plati... Drūma dzīve utt. Es saku neceriet! NE CERIET. Viņam jau nodarīts gana...
Jūsu un jebkāda cita jaukuma izpausme- viņa prāt būs kā mājiens, kam vairāk- bet es un jūs zinām, ka nekā vairāk taču nav.
Neitrāls: Fū, ku, tu riebīgs vari, būt??? - Jaunkundz, neklausieties viņā- viņš mums ir tāds riebīgs izdzimums...
Kalsenais: Izdzimums vai ne izdzimums, bet mēs abi zinām, ka nākam no vienas miesas.
Neitrāls: Beidz- viņa nav ne pie kā vainīga... viņa NE!!! Ja šādi turpināsi purpināt- būs arī tā, ka noslīks viņš savā purvā...
Kalsenais: NU pasaki vēl kaut ko tādu, ko es nezinātu...
N: Piedodiet... patiesību sakot, ja ļausiet tūlīt šo nedaudz iereibušo kungu nolikšu gulēt un pastāstīšu, kas un kā..
Kalsenais: Ko tu darīsi?
N: Nāc iedzer šo te.. Par tēviju!!!(miega zāles tējā)
Kalsenais - dzer.Un aizmieg. (Jaunkundze pazūd)
N: Jaunkundz, kur jūs?...

N: (Pavēršas pret dīvānā atkritušo Kalseno) Esi tu, nolādēts... nemāki tu cilvēkus mīlēt, kur nu vēl pazīt. Pats ārdies. Pats ar saviem mēsliem aplīpi un piesūcies...
Lai top nolādēts tavs prāts... jo sirds nav pelnījusi ne kripatiņu viņas žēlastības...
Jaunkundze: Es vēl šeit! Šie jūsu dialogā vārdi lika man aizdomāties! Nesaprotu, bet man bail no guļošā! Viņš krāc kā pūķis! Jūs esat kādreiz pūķi saticis?
Neitrāls: Ak, ziniet, jaunkundz... kad nodzīvots tik ilgs laiks ar šo pļēguru... dzer vienas emocijas. UN tā ārdīšanās mani arī vairs nemaz nebiedē... katru reiz, kad notiek kas tāds... drausmīgs...
Nu atcerieties to stāstu par Doktoru Džekilu un Mr. Haidu... ??? Redziet jūs uzrunāja viens un tas pats cilvēks, tikai viņu bija un pagaidām vēl ir pārņēmusi drausmīgā naida inde... tagad jāgaida, kad viņš pārvērtīsies atpakaļ- paldies dievam, ka ne viens, ne otrs nenojauš, ka abi viens... Abi domā, ka tas otrs, kaut kur būtu pazudis... Bet patiesībā viss ir tikai viņu nosapņots...
Nu jā atzīšos... ir jau ir nācies dabūt no tā pūķa... nagiem, bet.. tas Smaidīgais māk dziedēt. Vai ne.. nu tagad pastāstiet kaut ko arī jūs.
J: Neko par sūdzēšanos un nožēlu no manis neizvilksiet! Vienīgi kādu labu vārdu par Smaidīgo aizlikt varētu! Prasīju Jums par trifelēm, jo šodien tās savārīju! Gardas pēc vella! Mans ir saskumis par to kā vis iegrozījies! Vienīgais prieks par Turku, kurš pie manis brauks ciemos!
N: Lūdzu, sēdieties... (abi apsēžas pie kafijas galdiņa)
Nē, nē- dievs žēlīgais. Ne man, ne smaidīgajam- nenāktu ne prātā ko tādu darīt... likt justies neērti.. utt. Sakiet vai trifeles labas, pēc kā garšo, un kur dabūjāt?
Saprotiet, es un Smaidīgais saprotam jūs... bet tas incidents pirms Jums Smaidīgo pārvērta Kalsenajā... un tāds nu viņš steigā apkārt... diemžēl arī sāpinot citus... Ticiet man smaidīgais atceras Jūs tikai ar to visu labāko...
J: Trifeles gardas! Es iemetu katliņā melno šokolādi, saldo krējumu, sviestu un rumu tā pa vairāk, visu savārīju un ieguvu trifeļu masu! Es uzgleznoju savu pirmo gleznu? Vēlēsieties, aiznesīšu jums parādīt! Nedaudz palielīt sevi!
N: Jā, lūdzu, ar lielāko prieku vēlēšos to apskatīt... Tik nevaru solīt, ka Kalsenais... (viņš apklust)... Jums neaizskars. Viņam tagad tieksme sāpināt.
J: Ja tā būtu kā jūs sakāt, tad būtu tikai Jūs un Smaidīgais! Es jau tā turos un vairāk viņu nesamīļoju, žēl, ka nedrīkstu, bet sāpināt Jūs man gribējās vismazāk! Līdz ar jums es sāpināju sevi! Izrāvu no sevis gabalu- tagad nevaru to caurumu aizbāzt.
(Lūdzoši) Ja es varētu ko padarīt, lai nebūtu tā?
N: Lūdzu, jaunkundz- vēlreiz atkārtoju, Kalsenā parādīšanās ir saistīta tikai un vienīgi ar iepriekšējo incidentu, ne ar jūsējo... Ne jūsējo.
Samīļot varat... pat vajag... tas visdrīzāk Kalseno piespiedīs pārvērsties atpakaļ...
(Domīgi) Bet dariet tā... (viltīgi) vajag pārsteigt viņu nesagatavotu un tad apskaut.... Viņš baidās no visa gaišā...
Mierinieties, dārgā...
Jūs vēl jauna- ielāps caurumam jums ātri atradīsies...
Jūs vēl jauna skaista neprecēta... nav ko bēdāt- rokas pašas vaļā vīsies.
J: Nav ko bēdāt! Bet tomēr! Nedaudz skumju pastumj un liek meklēt pilnākas sajūtas!
Jāatturas no vielām kas dara brīvu! Nedrīkst fetot! Ir jādomā! Nedaudz melanholijas nekad nav nācis par ļaunu man!
N: NU redz, jūs taču pati saprotat, ka šīs skumjas Jūs ātri vien pametīs...
J: Atmiņas vienmēr saldākas kā patiesā pieredze! Bet tik maz jūs par mani zinājāt! Nekad nevaicājāt par pieredzi! Bet man gribējās pastāstīt, bet jūs tas neinteresēja, jūs nevaicājāt!
Man radās sajūta nesen, ka jūs visu izbeidzāt pirms es paspēju! Jo jūs dzināties pēc pienākuma!
N: Atklāti sakot viņš cerēja, ka jūs pati stāstīsiet savu pieredzi- arī tagad viņš cer, ka jūs kaut ko stāstīsiet... Bet tā ir jūsu izvēle. (Novēršas no Jaunkundzes un skatās grīdā uz savu kurpju purnu galiem)
J: Es labprāt stāstītu, bet vajag acis, man jāskatās jūsu acīs. Man patīk jūsu acis un skatiens...
N: Lūdzu, tagad ejiet... es pastāstīšu viņam visu, ko teicāt, bet tagad labāk ejiet...
Nevaru jums dot kādu cerību, bet ,ja vēlaties, tad cerat un ja cerat, tad stipri lūdzaties par savu blāvo cerību Dievam tā kā nekad.

(Jaunkundze aiziet... atstājot matu lentu- rieta krāsā.)