Saule rietēja cerīgi,
Pats sevi mānīju melīgi.
Ka viss var labi beigties,
Ka sāpe ātri projām steigsies.

Ka veiksies,
Ka sveiks ies,
Ka lies,
Ka biezs,
Ka vēlāk smies.

Mana mute.
Līdzi tavējai,
Prātā skan,
My last good bai.

Kaut kāda mistika... Kārļa mistiskais izteiciens... tad iešana mājās un domāšana par abām... par Gaišo atmiņu mūžīgo starojumu. Tāds iekšējs satraukums- trīcēšana... Intriģējošais Džeriko seriāls...
- Debesis Jelgavā interesantas ir tikai rieta laikā.
Kapēc? Nu tagad atbidēt varu. Nu nav jau tā, ka visu laiku neinteresantas debesis, bet pārsvarā mani netīk tie spicie priekšmeti, kuri traucē plašumam... Nu nebūtu tā, ka Iecavā nekas netraucē, bet tomēr... debesis Iecavā ir plašākas. Nezkapēc lielākas un nedaudz dievišķīgi varenākas... varbūt tāpēc, ka viss ir klajā līdzenumā... Un varbūt tāpēc, ka tās ir tomēr mājas... tāpēc debesis zilākas- dziļākas.
BEt varbūt arī kļūdos.
Vakara intervija notika noteikti ne televīzorā. Biju ļoti, ļoti pārsteigts, lai neteiktu vairāk... tā nu notiek, ka lasa Meistarus un Margaritas un mēģina iedzīvināt tēlus ar konkrētiem cilvēkiem...tpfū muļķības...
Nebiju tā pārsteigts un jā sapurināts jau sen. Interesanti- biju pat gatavs doties. njā.
Vai kāds vēl grib pievienoties???
NEdaudz neirotiska sajūta. Kairinoša.
Un negais, tāpat kā trīcēšana sākās nez no kurienes.