Es mīlu to pelēkumu,
Kas rudenī drēgnā.
Bez drēgnuma es nemācētu preicāties par sniegu.

Es mīlu to nežēlību,
Kas varenā vētrā.
Bez viņas es nespētu pārplēst pat diegu.

Es mīlu tos trokšņus,
Kur pilsēta savus izmešus mētā.
Bez trokšņiem es nespētu gribēt miegu.

Bet, ja nemīlētu...
Vai nonāvētu miegu?
Jā, es nonāvētu.

Es nonāvētu,
Visu pieminēto...
Visu dārgo un
Visu lēto,
Visu sevi caur,
Visu svēto...
(Tikai ne- tevi)
Bet visu pārējo...
Gan es nonāvētu.

Tomēr,
Es kaut ko mazliet mīlu.

Dzīve,
Tu sadedzināji mani,
Tagad vari
Arī nonāvēt...

Es nevaru spēt,
(Vairāk nevaru)
Kā tagad ciest,
NEspēju vairāk izjust vai spriest.

Tāpēc-
Lai skan,
Lai skan tie atbrīvošanas zvani,
LAi san,
Lai san mūžīgi,
Viņas vārds.

Nedaudz kļūmīgi,
Un mazliet muļķīgi-

Viss tika likts uz vienas kārts,
Un mani puliņi bija mans vienīgais sārts....