Sen nebiju guvis tādu garīgo lādiņu... kopība, vienotība... tīra skaņa, tīrs skaistums. Augstākā kvintesence... tā vien gribas vērties debesīs un klausīties... Mūzika dziedē... paldies. Māksla dziedē. Neliels pārsteigums. Nē patiesībā liels. Liktenīgi. Skatiens caurdur. Sienas uzdzina atmiņas un nostaļģiju... eh, es psihopāts tāds... pārāk daudz ko atceros, pārāk daudz ko sajūtu un varu sajust. Žēl, ka Dievs aizmirsa ieinstalēt man tādu lietu kā delete pogu... nav jāskatās un jāatcerās un beigās nav jāsāpinās. Slimā iztēle. Pārāk dzīvelīga tu maita esi. Nu nesprāgsti nekadīgi. Jāmācās aizmirst. Varbūt tāpēc tik daudz cilvēku dzer? Tapēc, ka cenšas aizmirsties? Nezinu. Labs vispār jautājums: Tu raksti tā, kad slikti jūties, vai visu laiku jūties tā? :D Laikam, ka visu laiku. Planē totāls pasaules vienaldzīgums caur mani. Planēja līdz skaistajai emocijai un apziņai- Es radu ko skaistu, par spīti visam, par spīti negulētām stundām, nelietderīgi nosistām stundām, par spīti arī sāpēm un naidam, par spīti sāpošam kaklam.
Labi aizveries! Klusē, klusē, klusē... čšššš- sniegums gan viduvējs, bet tik un tā patika... nu tu aizvērsies, labi viss beidzu.
Klusums...