snake

Ceturdien, 12. augustā, Serjogins (aka „Kāmis”, aka „Kurmis”, aka „Klibais”, aka „Seržs”, aka "Serģis", aka „Porn_King”, aka „Who’s Your Daddy?”) pamodās ne pārāk labā omā, kā jau tas ir pierasts, kad jāmostas pirms divpadsmitiem. Nāca miegs. Serjogins paberzēja acis – pulkstenis rādija septiņi no rīta, bija laiks celties uz darbu. Iedzēris rīta kafiju (0,5 litri, ar pienu, no alus kausa – citus traukus Serjogins mājās netur), viņš uzvilka bikses un devās ārā. Bija kluss rīts, ārā valdīja klusums. Pagājis garām BMW markas automobīlim ar filmas „Bumer” varoņiem iekšā, Serjogins pielika soli un nonāca pieturā tieši septiņas sekundes pirms tramvaja. Iekāpdams iekšā, viņš veikli ieleca tukšā sēdvietā, pa vidam paspēdams parādīt nepieklājīgu žestu vecam onkulim ar spieķi. Serjogins vienmēr cenšas lietderīgi izmantot katru brīvu minūti, tapēc uzreiz likās uz auss.
Darbā viss gāja kā jau vienmēr – Serjogins pie idiotiem jau ir pieradis, bet katra diena atnes jaunus un jaunus atklājumus. Serjogins jau sen prātoja, ka varētu iesniegt mārketinga nodaļai pāris labas idejas realizēšanai, iespējams, viņš pat dabūtu par to kādu bonusu pie algas. Pirmā varētu būt izkārtne no Serjogina ļoti cienītas filmas „Desperado” – tur, kā atceramies, Meksikas mučačo bārā virs durvīm karājās neona izkārtne „Client is Always Wrong!”. Ja neons veikala administrācijai būtu par dārgu, Serjogins prātoja, iespējams, vajadzētu pie katras kases novietot ne mazāk lieliskas filmas „Clerks” plakātu – lai atgādinātu klientiem, kurš te ir saimnieks. Šādās domās (atskaitot, protams, ierastās neķītrības) arī diena nemanot pagāja, līdz Serjogins saņēma negaidītu, bet patīkamu telefona zvanu.
Serjoginam zvanīja Andrejs (aka „Spike”, aka „Don_Juan”, aka „Casanova”, aka „Loverboy”), lai piedāvātu braucienu pie kopīga drauga Jāņa (aka „JC”), tā teikt – zolīdi atpūsties. Serjogins uz mirkli aizdomājās. Par cik domāšana nebija Serjogina stiprākā puse, un, galu galā, kad viņš būtu atteicies no iedzeršanas, atbilde bija – viennozīmīgs Jā! No tā brīža Serjogina laiks sāka vilkties mežonīgi lēni, skaitot minūtes līdz tik ļoti kārotajām darbadienas beigām.

1. daļa - "Prieki pa Ceļam"
Bet viss ir labs, kas ar šņabi beidzas ar labu beidzas (Serjogins ir liels stingru sakāmvārdu pazinējs, viņa otrs mīļākais ir „Ne viss ir gurķītis, kas burkā peld!”), un Serjogins jau skrien uz satikšānās vietu, kur iekš sarkana auto ir savākusies jau visa komanda: Andrejs, Jānis, Robis (aka „Robis) un Toms (aka „Tomiņš”, aka „Pastors”, aka „Resnais”, aka „Par Resno Atrausies!!!”). Trūka tikai vēl viens ierastais komrāds – Kārlis (aka „Kaža”, aka „Bumbotājs”, aka „Papiņš”, aka „Dambinātors”), kurš bija nodarbināts kādā zivju ieguves jautājumā. Iekāpdams nenormāli uztjūnētajā braukšanas līdzeklī, Serjogins sajutās kā pie zemes piespiests (jeb arī pie durvīm, jo viņam blakus sēdēja Toms). Tūlīt pat Serjogins sevi piebultēja pie krēsla – „Ko var zināt, iespējams, mašīna brauks tik ātri, ka mani izpūtīs ārā!”, viņš nodomāja. Sakārtojušies, viņi, neagresīvi braucot, devās ceļā, pa vidam pasveicinot arī citus ceļiniekus – vienam pirkstu parādīja, citam uz kapota uzspļāva.
Pa ceļam Serjogins painteresējās, kur, tā sacīt, ir meitenes, un vai viņas brauc ar otru mašīnu? Ja tā arī bija, tad šī mašīna savu galapunktu tā arī nesasniedza, kas ir bēdīgi. Bet kas tad tas par pasākumu bez atspirdzinošajiem dzērieniem, tapēc draugi iegriezās tirdzniecības centrā „Spice” pēc kaut kā dzerama. Neatraduši brīvu vietu, kur pieparkoties, draugi ieņēma vietu, kura nepārprotami piederēja Profesoram no „X-Men” (par to liecināja zīme uz asfalta). Par laimi pats Profesors bija kaut kur izbraucis, tā kā nekādas problēmas neradās.
No shoppe’s draugi atgriezās ar aptuveni 40 puslitrīgajām alus pudelēm un vienu Džinu Pudelē un vienu viņa brāļa Tonika pudeli. Priecīgi kā vēl nekad, tie sēdās mašīnā un kērās pie pudeļu tukšošanas, kāmēr Jānis veda tos caur mežiem uz savu mega-māju.
Māja tiešām izrādījās tik mega, kā nekas cits, un Serjogins nodomāja, ka tā pat noliek Robja māju, atvainojiet, uz lāpstiņām – šeit upe atrdas pat mājas teritorijā. 3 stāvi, pirts – viss kā receptē rakstīts. Priecīgais noskaņojums lika draugiem ar vēl lielāku entuziasmu ķerties pie līdzpaņemto krājumu tukšošanas, pa vidam iepazīstoties arī ar pārējiem viesiem – Gandžu (aka „Džindža”, aka „Cannabis_Man”, visa veida zāles un grindcore eksperts), JC brāli, kura vārdu Serjogins neatceras, Vēl Vienu Brāli, kura vārdu Serjogins arī neatceras („Mazajiem alkoholisms ir garantēts” - abus ieraudzījis, nodomāja Serjogins), kā arī kaut kādu pārīti, kuru vārdus Serjogins arī, diemžēl, neatceras (konspirācijas nolūkos sauksim viņus par Ādamu un Ievu). Kopā atspirdzinošo dzērienu lietošana gāja vēl jautrāk, un visi bija priecīgi, kad nolēma doties ārā ieelpot svaigu gaisu.

2. Daļa - "Jautrība Sit Augstu Vilni"
Līdz tam brīdim alkohola daudzums organismā vadošo lomu tēlotājiem jau bija pārsniedzis visas pieļaujamās normas aptuveni reizes piecas. Andrejs ar Tomu, „Bravo!” saucienu pavadījumā izpildījuši savu ierasto performanci, ķērās klāt pie pārējā. Robis tikmēr mocīja Jāņa mazo Taksīti (aka „Asinssuns”), nedodot tam viņa frīsbiju. Pudeles lidoja pret sienu, pret kūts logu un pret citām vietām, kad Toms, viscēlāko mērķu vadīts, no visa spēka ieskrēja kambara durvīs, tās salaužot. Nespēdams noticēt savam spēkam, viņš atkārtoti metās cīņā, šoreiz ar kambara ķieģeļu sienu. Brīnums, diemžēl, nenotika – kambara siena nepadevās, bet Toms gan apsita plecu kā nākas. Saprasdami, ka kambarī ieslodzīti atrodas Jāņa pārējie divi suņi – Mazais (aka „Killers”) un viņa biedrs, pazīstams vienkārši kā „Melnā Nāve” ("Ja Melnā Nāve nāk, mūc!"), draugi ātri vien apturēja Tomu no tālākiem eksperimentiem – ko var zināt, iespējams, ķieģeļi nav nemaz tik stipri, kā izskatās. Serjogins uz to visu noraudzījās ar neviltotu skaudību, jo arī ļoti gribēja zināt, kur var dabūt to mantu, kuru draugi neapšaubāmi bija lietojuši, lai nonāktu šādā, ehm, kondīcijā.
Tikmēr Gandža bija aplējis ar alu PC klaviatūru, kura, protams, vairs nedarbojās. Tā bija viņas pēdējā kļūda – par to viņa tika sašķaidīta, izmantojot visu – no aira līdz autentiskai beisbola vālei. Serjogins pavadīja diezgan daudz laika, atdarinot savu iemīļoto varoni - Captain Baseball-Bat Boy. Jautrība sita augstu vilni, un draugi nolēma mazliet atvēsināties, izbraucot ar laivu pa upi, tomēr pirms tam Andrejs ar Tomu nolēma notēlot trakos futbola fanus, kaujoties ar „rozītēm”, kā rezultātā Andrejam tika sagriezts pirksts. Kāmēr šis skrēja to pārsaitēt, Serjogins, Robis un Toms sēdās laivā un devās braucienā pa Lielupi.
Airēja, protams, Serjogins ar Robi, kāmēr Toms sēdēja pa vidu ar divām alus pudelēm. Pēc viņa nepārtrauktas čīkstēšanas, Serjogins apžēlojās un iedeva tam arī mazliet paairēt, kas, kā izrādījās, bija liela kļūda. Dabūjis airi savās rokās, Toms momentā atmuguriski iegāzās ūdenī, un, lienot atpakaļ laivā, gandrīz vai neapgāza arī to. Airēja viņš ļoti aizrautīgi, ar lielu entuziasmu, piešļakstot pus laivu ar ūdeni un gandrīz trāpot Serjoginam pa galvu. Ja ne Serjogina bļaušana traka Bocmaņa stilā, nevar zināt, kur šis būtu ieairējis, bet nu beigās abi ar Robi kaut kā piedabūja Tomu airēt kur vajag, un draugi izsēdās krastā.
Kur viņus gaidīja Šok-Šou – Andrejs ir aizvests un reanimāciju!!! Izrādījās, ka pirksts nebija vis sagriezts, bet gandrīz nogriezts, un pašlaik viņu operējot Stradiņos. Šo visādā ziņā ļoti nepārspīlēto informāciju draugi saņēma no Jāņa brāļa, kurš, pastāstījis to, metās cīņā ar Gandžu, izlaužot sev roku. „Jau otrais šovakar”, nodomāja Serjogins, bet nebija tik traki – roku samērā veiksmīgi izdevās ielocīt atpakaļ. Toms, aptuveni septiņpadsmit reizes pajautājot „Ko, Andreju tiešām aizveda?” un saņemot apstiprinošu atbildi, saņēma milzīgu sirdsapziņas triecienu, tik lielu, ka momentā nolēma noslīcināties. To pamanījuši, Serjogins ar Robi ar Deivida Hasselhofa cienīgu grāciju metās tam pakaļ, taču ūdenī nekāpa – idzevās ar diplomātisku līdzekļu palīdzību („Luni, peldi atpakaļ!”) panākt to, ka Toms atgriežas krastā.

3. Daļa - "Laimīgā Atgiešanās"
Tikmēr jau bija atgriezušies arī Andrejs ar Jāni, gan ne no Stradiņiem, bet no Bulduru slimnīcas, pie tam ar visu pirkstu klāt un sešām šuvēm. Visi bija līksmi, un tas bija jānosvin. Serjogins gan centās no Gandžas izdibināt, kas notika pa ceļam. Īss Gandžas stāstījuma apraksts:
Mašīna traucas pa šoseju ar ātrumu 276 Km/h:
Andrejs: „Āaa, es noasiņoju!”
Jānis: „Āaa, tu noasiņo manu salonu!”
Gandža: „Āaa, kruta, vēl labāk kā rotten.com!”
Tālāk tiem pakaļ sāka dzīties policija, kuras mašīnu Gandža izrubīja grāvī ar veikli uz pasviestu banāna mizu zem poliču auto riteņiem. Nonākuši slimnīcā, tie esot, izmantodami Aikido prasmes, izlauzušies cauri pacientu bariem pie ārsta, un, paņēmuši medmāsu par ķīlnieci, piespieda to veikt operāciju. Atpakaļceļā, izlaupījuši morfija noliktavu, tie ieleca mašīnā un traucās prom (Medmāsa gan pa to laiku paspēja izsprukt), bet policisti neesot padevušies – sarīkojuši slazdu uz ceļa ar Desantu un FIB. Vienā mirklī tiem pat esot pakaļ dzinies tanks, bet, kā Gandža apgalvoja, tas esot uzrāvies uz mežā atstātās II. P.K. mīnas. Kad Gandža nonāca pie tās stāsta daļas, kur esot bijusi sadursme ar helikopteri, Serjogins zaudēja interesi – bija skaidrs, ka tas viss stipri iepaliek no Serjogina ikvakara mājās iešanas piedzīvojumiem.
Visiem esot virtuvē atklājās, ka Serjogins ar Robi, ēdot kaut kādu gaļu Andreju gaidot, bija apēduši tā saucamo šašliku. Serjogins savu vainu atteicās atzīt – vainīgs nebija Serjogins, vainīgs bija viņa izsalkušais vēders. Serjogins piedāvāja vēderu sodīt ar nāvi, bet neviens neparakstījās. Jāņa trešais suns, Taksis, nobaudīja mazliet Andreja asinis, un tika momentā nosaukts par Asinssuni, bet draugu prieki turpinājās, izlaižot Džinu ārā no Pudeles. Tālāk sekoja daudzas jo daudzas inteliģentas sarunas par tādām tēmām kā „GTA vs. Mafia”, „Kārlis vs Viņa Draudzene” un ne mazāk svarīgām. Vienā mirklī Serjogins pamanīja, ka pa logu uz to skatās ārā izlaistais Melnā Nāve, un Serjogins precīzi sajuta, ko suns, izkāris mēli un izbolījis savas dēmoniskās acis, centās tam pateikt: „You are My Food!”. Laiks skrēja vēja spārniem, un Serjogins, sajutis nogurumu, likās gulēt. Ādams ar Ievu tika dislocēti uz trešo stāvu – lai nevienam netraucē, Gandža atrubijās tur pat, kur stāvēja, bet Serjogins likās uz grīdas noklātā matrača.
Pa nakti to mocija ļauni murgi – viņš sapņoja, ka Melnā Nāve, ielauzies mājā, pirmām kārtām metas tam klāt un nokož ausi.
No rīta Serjoginu pamodināja nenormāla smieklu eksplozija. Aizstaigājis līdz virtuvei, viņš ieraudzīja visu kompāniju nenormāli smejoties, bet Tomu – vemjot izlietnē. Šis bija sācis dienu ar Džina glāzi. „Nav slikta alternatīva kafijai”, nodomāja Serjogins, un likās atpakaļ gulēt, kaut miegs vairs nenāca. Pavārtījies pāris minūtes, viņš cēlās un devās atpakaļ uz virtuvi kaut ko iedzert. Tur Serjoginam piedāvāja Džinu, bet viņš atteicās, tad Alu, arī atteicās. Ūdens no krāna bija tik „gards”, ka Serjogins to momentā izspļāva ārā un atgriezās pie alus. Tikmēr Toms jau locīja iekšā otru FAXE skārdeni (Tilpums - 1 L), piebilstot „Faks bij Labs!”. Serjogins gan necentās izdibināt (Sejogins vispār nevienu savas dzimtas pārstāvi necenšas „iz-dibināt”), par kuru „faku” īsti iet runa – viņam sāpēja galva.
Jānis tika pielauzts vest komandu atpakaļ uz Rīgu, apmaiņā pret diviem maizes kukuļiem – viss ēdiens mājā bija beidzies, bet uz „liquid bread” viņš neparakstījās. Brauca džeki jautri – Toms paspēja izlocīt vēl 2 (!) FAXE, tādejādi, iebraucot Rīgā pulkstens 9:50 AM viņš bija kondīcijā „Unosi gotoviņkova!”. Banda dislocējās pie Bastiona, kur bija T-Market. Ieraugot pie ieejas zīmi "Ar Molotova kokteiļiem ieeja aizliegta" (tur tieši tāda arī bija), vienam otram nācās iztukšot kabatas, bet Serjogins ar sauv Beisbola vāli, protams, tika iekšā, kur nopirka Jānim batonus un tad visi atvadījās no viņa un Robja. Priekšā sekoja pats labākais – Andreja pirksta pārsaitēšana.

Nobeigums - "Poliklīnikā un pēc tam"
Piegājuši pie Strelnieku laukuma poliklīnikas, Serjogins ar Andreju atstāja Tomu sargpostenī pie ieejas – stutēt sienu, un paši devās meklēt pārsaitētuvi. Tikko Andrejs paspēja uzpīkstināt savai māsai, kā viņu savāca sanitāri, un uz svanu bija jāatbild Serjoginam, kurš protams, nekad nelaiž garām izdevību veiksmīgi pajokot. Tekstā „Toms Andrejam sagrieza pirkstu ar pudeli”, pateicoties TELE2 lieliskajiem sakariem, vārds „pirksts” pārtapa par „pieri”, un Andreja nomierinošie teksti „Es pie tevis vēlāk ieskriešu, tu pati redzēsi, ka nav nemaz tik briesmīgi” skanēja vēl nepārliecinošāk, kā jebkas cits. Kad vārds tika dots Tomam, viņš klausulē atbildēja „Mmmm, pfhhhh” un izslēdza zvanu, un vēlāk nevarēja paskaidrot, kādēļ tā rīkojās. Tas bija saprotams, jo viņam tai brīdī diez ko neveicās pat ar kustību koordināciju.
Iegājuši Centrā pēc Hotiem, draugi gribēja pierunāt Tomu vēl uz kādu alu, bet tas pretojās. „Viss iet uz labo pusi!” viņš sauca, izpildīdams strauju kustību pa labi un uzsākdams nevienlīdzīgu cīņu ar telefona aparātu. Draugi piesēda pie Operas skvēra strūklakas – nobaudīt ceptus suņus un vispār mazliet atpūsties, un tad devās pie Toma. Kārtējo reizi izlaupījuši tam ledusskapi, Andrejs ar pašu Tomu, kurš likās gulēt, palika uz vietas, turpretīm Serjogins, noguris bet priecīgs, devās uz darbu.
Bija Piektdiena, 13-ais datums...

foto liecības kādu laiku varēs atrast http://foto.inbox.lv/plissken/Lielupe