|
|
Wednesday, November 28th, 2007
|
11:07p
man ir tā, ka es vislaik smaidu un man viss patīk. es eju pa ielu un smejos tāpat un tas ir tik forši. Es nezinu, no kurienes tas viss uzradās.
Man vakar bija satriecošs mājāsgājiens. neaprakstāms. tā, ka es baudu katru mirkli, patiešām, katru skaņu un skatu. ar skatiem man jau kādu laiku tā ir, bet vakar pievienojās skaņas. tāds nakts gājiens tam ir vispiemērotākais, jo nav pūļu. bet gan jau es iemācīšos baudīt arī pūļus. man gribējās tā iet līdz imantai vai vēl nezin kur. Visādi skati, kas ir apstāšanās vērti. kā savienojas krāsas un līnijas. un kustības. es nevaru izstāstīt, bet tas ir tā īpaši.
man patīk sataustāmas skaņas. Tā kā kad gurkst sniegs zem kājām un nevar atšķirt to daļu, ko uztver ar dzirdi un ko ar tausti. Kad krusa atsitas pret kapuci. Ir vēl tādas.
Vēl man patīk apstāties un skatīties uz neatkarīgām lietām. tā arī ir tāda baigā sajūta. Kad tu ej un domā kaut ko un vēl visādi sīki elementi apkārt, kas kaut ko dara, bet tādas lielās lietas ir neatkarīgas. un mierīgas. debesis. Daugava arī. tāda attālināšanās sajūta. kā konteksts.
(3 comments |comment on this)
|
|
|
|