Mani sauc Fannija, man ir astoņpadsmit gadu, esmu diezgan apaļīga un šobrīd es braucu autobusā un man it nemaz nav smieklīgi. Es braucu skriet.
Citi domā, ka es esmu resna un nerūpējos par savu figūru. Citi droši vien domā, ka pat ļoti. Bet es cenšos. Es dzeru notievēšanas tabletes, dodos uz trennežieru zāli un esmu pat noģībusi aerobikas nodarbību laikā no pārāk lielas slodzes, taču tas viss nav devis nekādus rezultātus. Man vienkārši ir nepareiza vielmaiņa. Uzņemtie proteīni kā mīksta dūnu sega vienkārši nogulsnējas manos taukaudos. Un šūnas piebriest reizē ar mani. Reizēm man liekas, ka spēju to pat sajust, taču nekādas diētas nepalīdz. Es nezinu ar kādām burvju metodēm ķermenis atrod vielas, no kā baroties un pieņemties svarā.
Šodien skolā bija briesmīga diena. Sporta ieskaitē bija jāturas pie stieņa, uzņemot laiku. Es uzkāpu pa redeļu sienu, pieķēros pie tā stieņa un reizē ar svilpes signālu, ka kājas jāatlaiž, novēlos uz grīdas un sāpīgi sasitu potīti, manas rokas nespēja noturēt svaru. Mokošas sāpes kājās un par savu nespēju tikt galā ar savu ķermeni. Puiši pēc tam savā starpā smējās par mani – ka ar tādu kā es jau neviens nevarēšot mīlēties – nospiedīšot.
Sāpīgas atziņas. Potīte vairs nesāp, bet klasesbiedru vārdi gan vēl skan ausīs. Vienmēr, kad kāds pasaka ko tik nejauku manī it kā rodas stimuls turpināt cīnīties un pierādīt, ka varu uzvarēt pati sevi un tik galā ar šiem kilogramiem, un vēlme doties skriet. Nogurums, kas radīsies pēc stundas skriešanas pa mežu, parasti ir lielāks par visām nejaucībām, kas dienā par mani padomātas vai pasacītas..


Viņu atrada mežā vēlu vakarā. Kad Fannija nepārradās mājās vecāki sāka uztraukties, jo dienas laikā bija zvanījis sporta skolotājs un brīdinājis, ka meitene ir tik izvārgusi un notievējusi, ka viņai nav spēka noturēt savu svaru. Un arī citi skolotāji esot ievērojuši, ka viņa neko neēd.
Vecāki atrada savu meitu saļimušu bezspēkā no pārpūles nokritušu uz koku saknēm. Kad viņu aizveda uz slimnīcu, meitene svēra 35 kilogrammus.