- Tēti, tēti, mamma man nopirka zelta zivtiņu! – Valda septiņus gadus vecais dēlēns steidzās pie viņa, pirms vēl tēvs paguva iziet pa dzīvokļa durvīm, lai dotos uz darbu. Valdis necieta strādāt tādās svētdienās kā šī, kad ārā ir brīnišķīgs un saulains laiks un varētu doties kādā izbraukumā ar ģimeni, bet tieši tādās dienās tieši visi pārējie devās izbraukumos ar savām ģimenēm, un uz ceļa strādājot varēja labi nopelnīt, jo kukuļos dot gribošie atradās daudz, soda punktus par ātruma pārsniegšanu savākt jau negribējās nevienam.
- Nu, dēls, tad, ja tu labi uzvedīsies, varbūt viņa izpildīs trīs tavas vēlēšanās kā pasakās, - Valdis noglāstīja dēlam galvu. – Bet tagad tētim jāiet uz darbu. – Man arī noderētu tāda zelta zivtiņa. Un cik maz mēs sev tuvajiem sakām, ka mīlam, viņš nodomāja.
Ja rīts bija iesācies jauks un saulains, tad pēcpusdienā laiks samācās un sīki miglas pilieni nosēdās uz viņa vestes. Valda pārinieks krūmos cīnījās ar vēdera izeju pēc sievas neveiksmīgi pagatavota sautējuma un Valdis vientuļš vērās vēl vientuļākajā ceļā, kur nemanīja neviena ātruma pārkāpēja, pat braucēja vispār.
Valda seja nemaz nemainījās, kad viņš tālumā sadzirdēja motora rūkoņu un notēmēja radaru skaņas virzienā. Tur jau tuvojās tumši zils audi, kādu viņš vēl uz ceļa šeit nebija manījis. Cipariņi radara ekrānā krietni pārsniedza atļautos un Valdis izgāja uz ceļu ar izslietu zizli, lai svešo mašīnu apstādinātu.
Mašīna apstājās pretēji tam, ka Valdis bija cerējis uz pakaļdzīšanos un kaut nelielu jautrību šai pelēkajā dienā. Logs lēnām nolaidās.
- Jūsu tiesības un tehnisko pasi, lūdzu. Zināt, par cik ātrumu pārsniedzāt? – policists centās saskatīt vadītāja seju, taču tas bija noliecies meklējot dokumentus.
- Lūdzu, viss ir kārtībā, varat pārliecināties. Un ātrums ir apzināts, es steidzos, – pie stūres sēdēja solīds vīrietis uzvalkā. – Tad jūs esat Valdis Bērziņš, - ātrumpārkāpējs lasīja viņa vārdu, kamēr Valdis pētīja dokumentus. – Nu ko, Valdi, šī var būt jūsu laimīgākā un nelaimīgākā diena mūžā. Vai pavisam parasta diena, kad uzliekat kārtējo sodu par ātruma pārsniegšanu, - mašīnas vadītājs nebeidza runāt. Valdis pie sevis pasmaidīja par savu spēju atpazīt cilvēkus, jo šis jau pat izskatījās pēc tāda, kas piedāvās kukuli. Taču tālāk dzirdētais Valdi pārsteidza.
- Noslēgsim darījumu. Pats droši vien ievērojāt, ka pa šo ceļu neesmu braucis, un arī negrasos to darīt pārāk bieži, taču, kad man to vajadzēs darīt, ātrums būs liels. Noslēgsim darījumu, ka jūs mani vairs ne reizi neapturēsiet, ja redzēsiet braucam. Ja piekritīsiet, rīt pat saņemsiet piecus tūkstošus skaidrā naudā.
Valdis norija siekalas. Pieci tūkstoši… - Un, kas būs, ja jūs apturēs kāds cits, vai arī es kļūdīšos?
- Tad tā būs kāda cita problēma, bet jums, Valdi, es gan ieteiktu uzmanīties, jo jūs tādā gadījumā mirsiet.
Valdis atkal norija siekalas. Viņa galvai tas bija par daudz. – Brauciet! – noklakšķēja policista rīšanas refleksi. Valdis noskatījās, kā tumšā mašīna attālinās, bet tikai tad iedomājās, ka viņi taču nemaz nesarunāja, kā viņš šo naudu iegūtu, un tas viņā radīja dusmas, ka ļāvies piemuļķoties. Pie sevis viņš apņēmās nostādināt un pārbaudīt visas turpmāk garām braucošās mašīnas, lai tās pārbaudītu.
Arī mājās Valdis pārradās nīgrs un sievas gatavotais sacepums viņam likās piededzis, bet piens skābs. Labi, ka vismaz rītā ir brīvdiena, sīkie aizies uz skolu, sieva uz darbu, pats varēs palikt un gulēt.
No rīta viņš kā parasti pamodās, kad bērni un sieva gāja prom. – Tēti, neaizmirsti pa dienu pabarot manu zivtiņu! - mazais dēlēns aizverot ārdurvis vēl bļāva.
Valdis nesteidzoties piecēlās, uzvilka halātu, pagatavoja sev kafiju un nogāja līdz pastkastītei. Tur viņu sagaidīja vienkārša balta paciņa ar uzrakstu „Valdim Bērziņam”. Tikšķēt nekas netikšķēja un viņš jau bija tikai parasts policists, kurš tversta ātrumpārkāpējus, tādēļ domu par spridzekli vai citām riebeklībām viņš atmeta, bet vienalga nesteidzās atvērt, kamēr nebija apsēdies ērtā krēslā un pārkrustojis kājas. Atverot paciņu viņam pretī rēgojās piecdesmit latu banknote. Čupiņa ar tādām. Viena otra, trešā.. Kopā simts kā viņš saskaitīja. Pieci tūkstoši. Valdis norija siekalas. Tad tomēr. Un Valdis sāka svilpot un aizgāja pie bāriņa, lai ielietu sev ko stiprāku, jo tas bija jānosvin, neskatoties uz to, ka ir tikai rīts. Un tad viņš bagātīgi pabaroja zivtiņu, viņam jau nebija žēl.
Neteiksim, ka nauda var cilvēku padarīt laimīgu. Tā vienkārši rada viņam iespēju tādam būt. Un Valdim nekad nav vajadzējis daudz. Vien tik, lai ikdiena būtu laba silta un nebūtu jālauza galva par to, ko vakariņās ēst, vai kāroto var atļauties. Bet arī jauna veļasmašīna, mikroviļņu krāsns, kinozāle un dīvāns nenāk par skādi.
Tumši zilais audi Valdim garām pabrauca vēl kādas pāris reizes. Reizi vai divas mēnesī. Un Valdis to nekad neapturēja. Bet, kad nauda gāja uz beigām, viņā aizvien biežāk radās doma par to, cik viņa seja un vārds viegli aizmirstami… Un cik viegls ceļš tas bija, kā tikt pie naudas – viens vienīgs solījums un neapturēta mašīna pāris reizes.
Tā nu kādā dienā, kad pārinieks atkal bija ar ko aizņemts, Valdis izdomāja, ka ir laiks to pašu atkārtot atkal un kad tālumā izdzirdēja nu jau pazīstamo tumši zilā audi rūkoņu izgāja uz ceļa, lai apstādinātu mašīnu. Mašīna nobrauca malā un apstājās, logs lēni nolaidās, pie stūres sēdēja tas pats vīrietis.
- Jūsu tiesības un tehnisko pasi, lūdzu. Zināt, par cik ātrumu pārsniedzāt? – policists centās sacīt pēc iespējas mierīgākā balsī, taču no siekalu rīšanas nespēja atturēties.
- Lūdzu, viss ir kārtībā, varat pārliecināties. Un ātrums ir apzināts, es steidzos, – vadītāja skats slīdēja pāri Valda formas tērpam, tad ielūkojās aiz aizslietņa, paņēma rakstāmo un tur ko atzīmēja. – Ai, Valdi, Valdi, es taču toreiz tev teicu…

- Mammu! – kāds septiņgadīgs puisēns pārnākot mājās no skolas skumji iesaucās, - Mana zelta zivtiņa, mana zelta zivtiņa ir mirusi…

Ir tik miljoniem miljardiem iespēju, kā un kāpēc dzīvot. Un tik daudz iespēju, kā savu dzīvi beigt, bet mums jau neļauj izvēlēties. Kādēļ gan kādam cilvēkam būtu tiesības pateikt otram – tu mirsi tā un ne savādāk. Tev nebūs:
a) sagaidīt laimīgu nāvi vecumdienās ar mazbērniem siltā istabiņā;
b) paslīdēt uz tikko izmazgātas grīdas, krist, atsisties pret kamīnu, tādējādi sašūpojot svečturi, kurš krītot pāršķeļ tavu galvu;
c) tikt nāvīgi sakropļotam autokatastrofā un agonijā mocīties, vai vienkārši sadegt;
d) kļūt par upuri maniakālam slepkavam kinoteātrī vai teātrī, vai pat operā, kurš, ievadot smalku adatiņu tavā miega artērijā, šķir tevi no dzīves;
e) būt vienam no tiem retajiem, kuri mirst tālu kosmosā citplanētiešu eksperimentu vārdā;
f) iet bojā kopā ar pārējiem atomkatastrofā, kad pasaules varenie beidzot nolemj karot: „ietinieties baltā palagā, bez panikas un organizēti, lūdzu, rāpojiet uz kapiem!”
g) mirt bada nāvē inflācijas un stulbas valdības dēļ;
h) piedzīvot neaizmirstami mežonīgu nakti ar svešinieku kādā lētā viesnīcā, pēc tam atklāt, ka viņš tev pielaidis HIV un tad nomirt kā sunim vienas baudas nakts dēļ;
i) būt vienam no tiem laimīgajiem, kuru nosper zibens, vai notriec vilciens – tā teikt, gaisma tuneļa galā;
j) nomirt miegā, kad kaķis ādamābola kustības noturējis par pelīti un viņā modies mednieka instinkts;
k) kļūt par upuri apšaudē lielveikalā, avīzēs savu vārdu redzēt citi tavu vārdu avīzēs lasīs kritušo sarakstā, liks ziedus piemiņas vietā, valstī būs sēras;
l) izdarīt pašnāvību brīdī, kad visa šī pasaule jau sēž aknās;
m) tikt nonāvētam elektriskajā krēslā, kā tas paredzēts man.
Nafig, tie mērgļi ir izdomājuši, ka man jāmirst tieši tā. Nu ja, jo esmu sieviete. Protams, diskriminācija rit pilnā sparā, man pat nav cerības uz iespēju izvēlēties savu nāvi. Es taču varētu mirt tik skaisti un tik dažādos veidos, bet viņi mani grib izcepināt. Viņi ko, domā, ka man jūtu nav?! Jūs ko, domājat, kāds varētu paciest tādu dzīvi kā es? Man liekas, jebkurš no tiem gudrajiem tiesātājiem pāris dienas manā ādā padzīvojis, jau sen sarkanām actiņām lēkātu kā mazais trusītis. Nu nav tā dzīve, kad:
a) vīrs regulāri pēc darba aizkavējas sanāksmēs divatā ar sekretāri un, pārradies mājās, savas netīrās zeķes izmētā, kur pagadās;
b) mašīna nez kuro reizi tiek atdzīta no servisa tipa sataisīta, bet pēc mēneša atkal vairs nepielec;
c) kāds idiots zog avīzes no pastkastītes;
d) meita ģērbjas kā tāda mauķele un krāsojas trakāk par bizamžurku;
e) dēlēnu draud izslēgt no skolas, jo tā vietā, lai mācītos, viņam labpatīk ar draugiem blenzt datorspēles;
f) man visu dienu jāskrien kā tādai aitiņai, gatavojot viņiem pusdienas un vakariņas;
g) suns tā vietā, lai prasītos ārā, čurā uz dīvāna kājas;
h) makaroni veikalā kļūst aizvien dārgāki;
i) nav vairs neviena žurnāla, ko palasīt, visi ir piebāzti ar rakstiem par seksu, un vispār man nemaz nav laika lasīt, un arī seksa nav;
j) reizi nedēļā māja pievācas pilna ar visādiem lamzakiem, jo vīram, lūk, ir pokera vakars, un vēl pāris dienas pēc tam nav iespējams izvēdināt telpas no dūmiem;
k) santehniķim ir jāzvana trīs reizes, līdz viņš beidzot atnāk salabot pilošo ūdenskrānu un arī tad neierodas skaistulis kā filmās, bet izkāmējis večuks, kuram nav spēka pagriezt atslēgu;
l) kaimiņi izliekas mani neredzot.
Nu kāds tur brīnums, ka es viņus visus likvidēju, ieskaitot suni un kaimiņus. Nu vienkārši pienāk tāds mirklis, kad apkārtējos gribas vienkārši pasūtīt pie nelabā. Skatīties, kā nazis iespiežas viņu ādā un tad to pāršķeļ, asins sūcītē noskrien gar asmeni un gar kaklu ietek aiz apkaklītes... Un pasaulē ir par pāris kaitinošiem cilvēkiem mazāk..
Nu, un kur šeit ir loģika, mani nosēdinot uz elektriskā krēsla? Manās darbībās loģika ir, savu, neteiksim slepkavību, tā bija cilvēciska vajadzība, es ļoti lieliski pamatoju. Viņi gan sevi pamatot nevar.
Varu derēt, ka tie muļļas, ar kuriem vīrs mēdza spēlēt, noteikti nāks paskatīties, kā mani cepina, jo manis dēļ viņiem taču vairs nav, kur pulcēties. Un noteikti arī kaimiņu kaimiņi, tie, kuri tad nebija mājās, nāks paskatīties, kā tad es tagad izskatos...