Tik klusi kā kliedziens, kas iespraucies strap grāmtas lapām vecas ciema bibliotēkas sienās, noputējis un pilns nedzīvotās vakardienas, es esmu bijusi šeit. Tikai nenotraukt putekļus, lai neradītu pēdas aiz sevis, lai nepaliktu liecībās, lai nebūtu jātīra viss, lai nebūtu jāmaina mazā pasaulīte, kur šobrīt ir ieslodzīts visums. Bet tik absurdā pasaulē tik absurdi sapņi rādās. Nē, brīvību dodiet man. Nesoliet, neprasiet, vienkārši esiet un ļaujiet man būt. Iet, skriet, dziedāt un dejot. Lai justu, ka esmu dzīva, ka esmu es brīva.