Esmu stipra, tas nekas, ka no bailēm asins, liekas, pārstājušas riņķot. Es izvēlos dzīvot brīvi, nevis pakļauties un nonāvēt sevi.

Viņa bija mežā. Viena pati starp vecām eglēm, kas lēja savus zarus visriņķī un ieslēdza viņu drūmā nolemtībā. Viņa nezināja uz kurieni iet, uz kuru pusi, lai izkļūtu no šī karuseļa. Viņai sala. Dīvaini, kad cilvēks ir vientuļš, viņš vienmēr salst, izņemot tās reizes , kad viņu pārņem baiļu vājprāts un viņš sāk degt kā ugunīs... Bet viņa bija pavisam mierīga. Viņa sēdēja, apskāvusi sevi un nekustējās. Naivā, bērnišķīgā sajūta, ka kāds viņu izglābs un galu galā viss jau būs labi... Tikko manāmi viņa trīcēja.
„Tas ir no aukstuma,” viņa sevi mierināja.
Bet viņa pavisam labi zināja, ka tā nav. Tā bija vientulība, kas grauza viņu no iekšpuses. Izmisums, kas saēda domas. Ritmiska šūpošanās uz priekšu un atpakaļ...
„Palīdzi, palīdzi man...” izskanēja tukšumā... Egles sakļāva savus zarus, lai sildītu, sūnas ļāva sevī iegrimt un nosirmot.
This is the point of no return...

Melnbalta pasaule. Sniegs, peļķes un dubļi. Vienīgi trakie zvirbuļi krūmos nesaskanēja ar notiekošo. Sniegs sitās sejā. Viņa gāja, garais mētelis pinās gar kājām. Galvā trūka elegantas platmales un fonā skanoša blūza. Soļi pazuda uz asfalta. Viņa tā varētu iet mūžam. Koncentrējoties uz to, kā melnā čūska aizlokās zem viņas kājām... Vēja brāzmas sejā viņu atstāja bez elpas, putni apklusa un debesis kļuva pelēkas, bet cik gan pelēkas melnbaltā filmā tās var būt.
Viņai sāka sekot kāds nabadzīgi ģērbts, noplīsis, noskrandis tēls. Viņa paātrināja tempu, bet tad apstājās un sagaidīja, lai tas pienāktu klāt.
"Atvainojiet, jaukundz, kā nonākt debesīs?" čerkstoša veča balss, bet tā viņu atsauca dzīvē. "Es dodos uz turieni. Kad būšu tur nonākusi, aizsūtīšu jums kartiņu. Bet pagaidām nopērciet sev kurpes, lai kādu dienu varētu man sekot," veča saujā pārceļoja naudaszīme. Viņa nezināja izskaidrojumu savai asajai atbildei, tādēļ ar doto naudaszīmi cerēja izpirkt savu vainu.
Viņa gāja un gāja....Vakar viņa redzēja kādu filmu par seniem laikiem, kurā uzskatīja, ka pēc sešām jūdzēm ir pasaules mala... tagad jau viņai vajadzēja nogāzties no zemes virsmas. Sasodītā izglītība, kas iemācīja, ka tādas lietas nav iespējamas. Tā pat kā pūķi, bruņinieki un ļaunie burvji.
Kājas sāka sāpēt, nez cik kilometri jau bija nosoļoti, bet viņa tikai gāja uz priekšu. Vējš un sniegs pieņēmās spēkā... Tas viņu apņēma un iesūca sevī, viņa kļuva par daļu no tā, sadalījās atomos un izkusa pavisam. Aizlidoja pie debesīm.