Jāatzīstas, ka ar Kaimiņa daiļradi suņubūdā nebiju iepazinies. Tagad lēnām šo robu izglītībā aizpildīju. Noskatījos pirmām kārtām smalkos kungus: Godmani, Beļēviču, Ķīli, Lapsu, Parādnieku(cīņai sveiks!), Rīgas laiku, Bordānu un vēl tur dažus, kuri mani ieinteresēja, kā viņi toksiskā vidē dzied. No ko, malacis Artuss! Lai gan priekš rūdītiem kraukļiem kā Godmanis, Belēvičs , Lapsa, Artusam pakaļa bija pa vieglu. Gluži ka iesācējs šahā, kas cenšās bērna matu pieteikt. D1-H5. Kaut kā tā. Tur bija dziļi jārok, lamatas jāizliek un arī tad nebija garantijas, ka iekritīs. Tiesa, Lapsa uz brīdi pazaudēja modrību un izķērca vecu, laikam bērnībā ieprogrammētu, komjauniešu tekstu, bet to laikam reti kurš pamanīja. Savukārt ar Bordānu - +100. Dievzemītes cosa nostra uz tāfeles rindiņā, kā pirmziemniekiem. Līdzīgas ainiņas figurēja arī citos sižetos, bet tajā IMO tas bija visuzskatāmāk. Bija arī pozitīvā programma: Āboltiņu vajag sapārot ar Ventspils Aivariņu un tādejādi abus noņemt no trases. Ideja vnk skaista, tur vēl vajag Viņķeli piemest klāt un piesaistīt Parādnieku, kuram ir pieredze līdzīgu kooperatīvu pārvaldīšanā, kā konsultantu. To kopumu tad varētu nodefinēt kā moderno paraugģimeni, sociālantropologi un dzimtes speciālisti dūkdami tur riņķos apkārt, dokumentēs un publicēs redzēto. Pie mīnusiem jāmin, ka Kaimiņš brīžiem nespēj atšķirt būtisko no nebūtiskā. Piemēram problēma ir nevis VK atzinums par līdzekļu izlietojumu projektā X, bet gan paša projekta X eksistence. Debatēt, kāpēc idiotiskā projektā daļai naudas nav korekti noformēti papīri, ir laika šķiešana. Viss projekts X ir naudas izšķērdēšana. Jārok dziļāk.
Tags: Dievzemīte