Tagad, kad man jau veselu dienu ir divdesmit gadi, varu dalīties ar jums savā pieredzē. Tas ir laikam redzams no malas, bet jūtams gan vēl nav. Aizvakar, pērkot visus alkoholus un citas sliktas lietas, man prasīja dokumentus veikalā (es, protams, gandrīz no laimes apčurājos apraudājos), bet vakardien man piesējās kaut kāds mistisks dzērājs un teica, ka es esot skaista sieviete ar lieliskām zilām acīm un ka viņš nebūt nav debils, bet gan tikai piedzēries. Nujā, "patīk" man šīs sarunas bez gala.
Bet iekšēji bez izmaiņām (iekšēji man ir 15).
Es jau nevaru atpalikt no visiem, citādi jutīšos kā tāda atstumtā:
1. Jaunais gads?
2. Protams, tas būs baigi forši, man būs vairāk laika eksāmeniem, vairāk laika sev.
3. Baigi dīvaini, pietiek tikai redzēt foto, kad visas iztēles gleznas vienā mirklī nobāl.
4. Eunu, kā gan man varēja nebūt visu Placebo dziesmu?
5. Tik daudz pagūts, daudz jaunu iespaidu, manu, ka mani draugi paliek nopietnāki, pieaugušāki.
6. Galīgi nesaprotu, kas man ar nerviem noticies.
7. Man brālītis šodien rādīja kaut kādus tur komentārus draugos un iesmēja, cik tie ir pokemoniski.
8. Bet tā jau principā nav, ko teikt: Rīga ir ne tikai bezspēcīga pret sniega uzbrukumu, arī lietus tai var būt katastrofāls.
9. Mana māsa šodien līdz nāvei nobaidīja brāļa kāmīti.
10. Eunu, attiecības tak nevar veidot pēc principa: no news is good news?
11. Mēs tā ar mammu šodien ot duši parunājāmies, es viņai pastāstīju, ka man viss jau zajebala, ka apnicis šajā mājā (mhm, esmu nepateicīga!), un viņa teica, ka tas esot tikai normāli.
12. Manā istabā uz grīdas pašlaik stāv puzle no 999 gabaliņiem.
Tas viss kopā izskatās pēc makanā trillera ar līdzīgu nosaukumu, kā ir "Vienkārši Marija", "Anita, nepadodies!" vai "Signe, dzīvo". Ic mai laif!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |