Uhhhhh, pēdējā laika spilgtākā, krāsainākā, komiksīgākā, cietsirdīgākā un ļaunākā filma priekš manis ir Sin City. Bet skaista filma, tikai nevarētu teikt, ka man patika: pārāk daudz tā ļaunuma. Ja nebūtu bijis tās mīlestības dzirksts, būtu traki. Taču mīlestība skaista: vienkārša, dabiska, ļoti patiesa.
Sestdien man bija baisākais sapnis. Pavadījām laiku kaut kādos mājas bēniņos, darot ko nu kurais. Bet vienā pažobelē mitinājās Dievs, kurš sauca pie sevis pa vienam cilvēkam. Tad viņš kādu sauca, neviens nevēlējās iet, aizgāja viena tantiņa, taču sajūta man bija, ka nomiru es, bet beigu beigās, kad ar liftu braucu kur augstāk, izrādījās, ka tas bija mans brālis. Varbūt tādēļ, ka mēs gulējām vienā istabā (ne sapnī), un viņš man bija jau nobesījis ar savu krākšanu, šņākšanu un runāšanu? Bet tāds sapnis man pirmo reizi, tik spilgts.
Un iesaku neņemt rokudzelžus (baigi viegli maitas saplīst), bet gan auduma bikšujostu. Ir tik laba sajūta, situācijas noteicējam esot.
Mana mīļā, gudrā meitene Madara ir nelaimīga. Viņas vīriešcilvēks viņu nenovērtē, kā nākas. Viss tur karājas mata galā. Aj, ja jūs zinātu, kā man par viņu sirsniņa sāp! Un, jopcikiņ, kādēļ gan "uz mēles ir, bet laukā nenāk"? Tas mana vīriešcilvēka vakardienas izteikums, iespaidīgi tusējoties un kopābūšanas jubileju svinot.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |