Whatever. Bet es jūtos labi.
Dikti gribēju pateikt, ka man ir ļoti feini klases biedri (viena daļa no viņiem), kas mani klausa pat tad, ja parunāt varu nožēlojamā skaļumā. Paldiesiņš jums par to! Vispār iedomājos, ka nu ir dupsī mati, jo viss. Trīs mēneši ar viņiem. Un es diezgan labi zinu, ka ar citiem vairs nekad nesatikšos. Ir viena daļa, ar ko negribas ar'. Bet pati tā sajūta: šito cilvēku es nekad vairs neredzēšu. Diezgan tā baisi. A varbūt gulēt jāiet nevis jāfantazē?
/Ko man darīt - jau četras dienas man ir balss ciet. Varbūt kādas tautas receptes? Nerunāt es nevaru, tāda nu esmu:)
← Previous day | (Calendar) | Next day → |