Šodien visi tā jauki pasvinējās un padejojās, protams, atkal dīkšu, ka labi, ja puisis vada blablabla.
Bet pajāt!
Ir tāds viens Kristofs, kuru saukā par pediņu, apdirš untātālāk. Un šodien viņa klasē bija neliels tāds kā lasījums par kritiku. Un, jomajo, piemēram, man sākotnēji nāca smiekli, bet pēčāk es gandrīz sāku raudāt. Tam ir jābūt briesmīgi - ja tev nav iespēju citādi parādīt, ka tam, ko tu dari, ir jēga. Ka kļūdīties ir cilvēcīgi, ka tu esi cilvēks. Ka tevi derētu cienīt. Vispār diezgan nožēlojami, jo citādākos jau neviens negrib saprast. Un baigi nožēlojami abējādi. Un es jūtos tik sūdīgi, jo šāds "izmisuma kliedziens" tomēr liek aizdomāties, ja tava pierīte nav divu pirkstu platumā
Man kaut kā pēdējā laikā tā sajūta, ka jeļi jeļi palikšu par gadu vecāka (patiesībā, jau tik par dienu, stundu, minūti, sekundi, jo tas process ir vislaicīgs(: ), tā sajūta man ļoti nepatīk. Tāpēc tagad, nesot mantiņas (such as sabvūferis uc) uz the destination, es baudu:)
Vēl gandrīz 3h!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |