* Man pie mājām ir rajons, kur pat nevajag Ls 100, lai sarunātu nogalināt kādu cilvēku
* Braucot mājās, Maskačkā (nu tur, kur septītais tramvajs kursē), es redzēju kasti izlietotajām šļircēm
* Šodiem Cockmanī it kā bija bumba (mūs izmeta laukā, pat skatīties neļāva - prom aizsūtīja)
Bet tas mani neskar. Es esmu augusi stikla olā (kā tai vienā klipā, kuru skatoties, var apraudāties) vai arī izpolsterētā izolatorā. Ļaunumu es ieraugu tad, kad viņam uzskrienu virsū vai arī man tiek ievilkts pa pieri. Visnotaļ nepatīkami mēdz sanākt. Piemēram, uzzināt par otra cilvēka krāpšanu, kad tu esi 100% pārliecināts (veci notikumi, bet uzzināju vakar), ka tas nav iespējams.
Tad kā būtu labāk? Būt rūdītam sliktuma pazinējam vai lidināties mākoņos? Un vai mēs to vispār paši izvēlamies?
(Un man bail, ka es varu sākt tā nopietni smēķēt)
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |