Februāris 13., 2013
| 19:05 Pirmās nedēļas jaunajā lomā iekš darba aizvadītas. Ko varu teikt - ir grūti. Negaidīju, ka būs grūti. Nav tā, ka nepatīk. Visvairāk bremzē fakts, ka man no visiem ir vismazāk zināšanu, vismazāk pieredzes, un kas citiem notiek ātri, ātri, man jācīnās stundām. Un visvairāk iegriež telefonsarunas ar visādiem finansu cilvēkiem. Cilvēki tiešām mēdz būt cūkas, kas uzskata, ka viņiem pienākas visa pasaules informācijas tūlītm šeit un tagad. Neviens nerēķinās, ka kompānija apkalpo miljoniem tādu kā viņš, ka darbi līst pāri galvai kā jūra. Vakar, uz vakarpusi attapos histēriski smejoties, un iestājās tāda kā vienaldzība, un viens no kolēģiem vaicāja, ar smaidu sejā, vai man esot sajūta, ka es slīkstu. Kad vāji pamāju ar galvu, viņš pateica: "Welcome to the team!" un pasmaidīja. Es mēģinu sevi mierināt, ka šis ir laiks adaptēties, pēc dažām nedēļām es būšu iegājusi ritmā, un mani vairs neaizvainos, ka katru dienu jārunā ar neapmierinātiem burkšķētājiem, kuri bieži vien paši nezin ko grib, bet pēc tam vaino mani, ka nedabū ko vajag. Ir tomēr arī labās puses, kad saņem uzslavu, pateicību, vai kāds ir priecīgs par tavu padarīto darbu. Lai vai kā, šonedēļ nav bijis spēka pat aiziet līdz sporta zālei, tikai velkos mājās un gribu dzert vīnu. Bet šodien vēl plānā taisīt ēst rītdienas omulīgajam vakaram ar draudziņu. Siera kūkas pamatne jau vēsinās ledusskapī, vēl tikai augšdaļa jāuzkuļ un jāiemarinē vista terijaki marinādē. Viss būs labi. Rīt, pēc darba beigām.
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |