|
Janvāris 24., 2017
 | 09:03
Ja ir viena lieta, ko es mācīšu sava meitai (es zinu, ka man būs meita, neprasiet kā, vienkārši visu mūžu esmu zinājusi), tad tas būs tas, ko man iemācīja vecmāmiņa, kura bija man vistuvākais cilvēks manā ģimenē.
Kad biju maza, mēs ar viņu daudz braukājām apkārt pa Latviju, jo viņas vīrs (ne mans vectēvs) izvadāja elektronikas preces pa veikaliem. Un lai kur mēs brauktu, lai ko es mašīnas aizmugurē darītu, viņa bieži mani pārtrauca un rādīja skaistu ainavu, skaistas debesis, mazu straumīti ceļa malā, skaistu saules gaismu utml. Un atceros man tolaik pa pusei tas kaitināja, jo likās, ko tā vecmamma atkal tur bakstās un rāda, neliek mieru un kaut ko jūsmo. Bet tagad redzu cik ļoti tas manī ieaudzināja to sajūtu, apstāties, ieraudzīt, uzkavēties un izbaudīt. Viņa mani vakaros veda pie jūras saulrietus skatīties, un tas bija mūsu mazais rituāls - sēdēt pie koka galdiņa jūras malā, klusumā, viegli smaidīt un skatīties kā saulīte ieiet jūriņā. Viņa mani veda mežā, čamdīt un aiztikt visus augus un ziediņus, apstāties, padomāt un atcerēties, kas šis ziediņš, kas tā lapiņa.
Es ceru, ka spēšu nodot to sajūtu tālāk, ka spēšu izaudzināt cilvēku, kas spēj novērtēt to, kas mums ir dots, bet par ko bieži ikdienā neaizdomājamies.
Paldies vecmammai.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |