|
Jūnijs 16., 2016
 | 20:00
Būt slimnīcā nav forši. Es esmu izbesījusies līdz nemaņai. (Paldies par laba vēlējumiem!)
Pirmkārt, es esmu lose, kura nemāk iztulkot pareizi kas man kaiš. Man ir nevis nieru iekaisums, bet kaut kas nav kārtībā ar aizkuņģa dziedzeri. Ārsti saka, ka pankreatīts, bet nevar atrast kas par iemeslu. Domāja, ka man ir žultsakmeņi, bet šodien biju uz ultraskaņu un neko neatrada.
Otrkārt, mani visu laiku tur bez ēdiena. Pamatojums parasti ir, ka tapēc, ka, iespējams, vēlāk man taisīs kaut kādus testus. Bet ir jau astoņi vakarā, neviens ārsts pie manis nav bijis un es jau 24 stundas esmu bez ēdiena. Pat ūdeni neļāva dzert pusi dienas. Tas taču nav normāli. Neviens arī īsti neko nepaskaidro, cik ilgi turēs un neturēs.
Un visbriesmīgākā lieta ir tās injekcijas katru vakaru ar kaut kādu vielu, kas šķidrina asinis (dēl gulēšanas gultā visu laiku). Vai nu špricē vēderā, kas ir pretīgi, vai nu ciskās, kas sākumā sāp mazāk, bet pēc tam kāja kā tāds akmens.
Šis viss tikai nostiprina manu apņemšanos dzīvot veselīgāk, ja tas nozīmē, ka man ir mazāk iespēju nākotnē atkal atrasties slimnīcā. Visi apkārt tikai raud vai guļ.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |