|
Oktobris 18., 2015
 | 17:55
Reizēm man patiešām ir sajūta, ka ir pašai sev jāiekniebj. Lasu soc. mēdijos kā visi iet uz darbu, mācās, ziema nāk un kas tur vēl, paskatos sev apkārt, bet es esmu Bolīvijas džungļos, šūpojos šūpuļtīklā, dzeru svaigi spiestas sulas un lasu "Dangerous Liaisons".
Jau vairāk kā mēnesis pagājis, kopš esmu prom. Šķiet, ka sāku pierast. Sākumā bija grūti - pietrūka mājas, pietrūka draugu, pietrūka stabilitātes un darba (ha, jā, pat darba!). Nepalīdzēja fakts, ka visu laiku slimoju - sāku ar saaukstēšanos (tagad ir otrā saaukstēšanās), saķēru briesmīgu zarnu vīrusu, un vispār vēders ar ēdienu šeit nedraudzējas. Bet šodien, kad kāpu kalnā, veroties pāri citiem kalniem un lieliem banānkokiem, nodomāju - Samant, šis ir kas tāds, ko tu visu dzīvi atcerēsies tajās briesmīgi garajās, garlaicīgajās dienās, kad sēdēsi darbā stresojot par visādām blēņām. Visi draugi, darbs un pārējais būs turpar arī pēc četriem mēnešiem.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |