|
Maijs 22., 2015
 | 15:02
Ar to kā pēdējos mēnešus iet darbā (visi sūdi sākās kad mūs pārņēma liela kompānija), man rodas aizvien lielāka sajūta, ka pēc Dienvidamerikas es nenākšu atpakaļ. Viss, kas notiek nosit manu vēlmi šeit palikt un ziedot viņiem savu laiku un prāta spējas. Ja pagjušogad ap šo laiku es biju tas kaitinošais cilvēks, kurš visiem besī ar stāstiem cik mans darbs ir foršs, šogad man nāk vēmiens, ceļoties no rītiem un ir bijušas uzmācīgi sliktas domas par jebko kas būtu labāk kā tagadējā situacija. I mean, cik briesmīgi ir, ja uzzinot, ka man nepieciešama ļoti riebīga, sāpīga operācija, mana pirmā doma ir, paldies Dievam, nebūs jāiet uz darbu!
Sāku domāt kā būtu vienkārši pēc atbraukšanas vispār pārvākties, sākt no jauna? Cita pilsēta? Cita valsts. Nezinu, izmisums.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |