|
Maijs 6., 2014
 | 15:52
Pirma diena ar manam jaunajam breketem. Cik dienas pirmaja puse biju prieciga, ka beidzot process ir sacies, tik tagad gribu lekt ara pa logu. Man ir sajuta, ka es nekad dzive vairs nespesu est neko biezaku par blenderetam zupam, zobi sap tik briesmigi, ka mazakais pieskariens liek bezmaz vai kliegt un viens sans prasas apvilesanu, savadak mele jau ir noskrapeta lidz asinim. Jaatzist gan, ka neko man mute redzet nevar, ja vien nenak pavisam tuvu un neblenz ieksa, bet uz doto bridi faktu, ka man ir breketes, nodod mana runasana - izklausos ka piedzerusies, ipasi izrunajot vardus ar "th".
Un mans jaunais kolegis tiko atnesa pasus garsigakos cepumus pasaule, bet es neko nespeju ieest!!! Varu saderet, ka beidzot, beidzot varbut nometisu ziemas riepu, tas gan.
|
| 21:00
Pēc ilgas badošanās, atnācu mājās, 10 minūtes pacīnījos ar augšējo breketi, nobirdināju pāris asaras, apsvēru cik ilgi varēšu noturēties bez ēdiena, tad sakodu zobus (morāli) un burtiski izlauzu to parikti no savas mutes. Beigās nebija tik traki - pamanījos apēst pupiņu salātus un ar aizmugurējiem zobiem pat sagremot sauju pistāciju riekstu. Darbā gan visiem bija lielie prieki likt man teikt "she sells seashells on the seashore".
Sāpes ir mazliet pierimušās, Marija, atnākot mājās, pat nepamanīja, ka man ir breketes. Bet pie mīnusiem ir fakts, ka manas siekalas pamanās uzkrāties gar breketes malām, ko var redzēt, bet visa pārējā mute ir ļoti sausa. Jūtu, ka būšu arī lielos draugos ar lūpu balzāmu.
Tātad, būšu slaida un ar ļoti mitrinātām lūpām, lieliski. Vēl tikai saprast kā bučoties un vai vispār kāds mani gribēs bučot.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |