|
Februāris 15., 2014
 | 14:48
Vakar, pēc darba devāmies uz krodziņu uz pāris glāzēm pēc grūtās darba nedēļas un es sapratu, ka par spīti manai iekšējai trauksmei un besim par jauniņo, man viņš tīri labi patīk. Šādi tādi jociņi mūsu starpā, un es redzu, ka varbūt mēs sastrādāsimies un daļēji esmu nomierinājusies. Uz citas nots, laikam no noguruma, man pietika ar divām vīna glāzēm lai jau pietiekami apreibtu, tāpēc ap 6 vakarā, klauvēju pie draudziņa durvīm vieglā reibumā un ķiķinādama iekritu viņa rokās, cenšoties ignorēt viņa pārsteigto sejas izteiksmi. Mani sagaidīja vēl vairāk vīna, liellopu gaļas sautējums ar dārzeņiem (dārzeņi ir kas neredzēts draudziņa ēdienu repertuārā), ļoti garšīgs saldējums un vakars pilns apskāvienu un citu nieku.
Šodien atpakaļ pie realitiātes - stundu nosvīdu sporta zālē, nopirku jaunu, skaistu sporta tērpu lai ir motivācija, tagad dzeru ne pārāk garšīgu smūtiju (vajag ietekumus vienkāršām receptēm!) un ārā trako vējš.
Vētras te trako jau pāris nedēļas man liekas, un valsts dienvidu dalā ir drausmīgi plūdi. Šorīt no rīta, skatījos tiešraidi no plūdu skartajām vietām un gribēju raudāt kā ūdens un vējš ir iznīcinājis cilvēku mājas un turpina slīcināt aizvien vairāk un vairāk apdzivotu platību. Ja sākumā tika sludināts, ka valsts nežēlos nekādus līdzekļus aizsardzībai pret plūdiem, tad šodien pēkšņi sāk izskanēt varianti, ka vairāku piekrastes ciematu iedzīvotājiem būs jāpamet savas mājas un jāpārceļas dzīvot iekšzemē - appludinātie ciemati tiks atstāti un neviens uz viņiem naudu netērēs, jo tā sanākšot lētāk. Tikai neviens nedomā par cilvēkiem, kuriem tur ir mājas, dzīves, kuras viņi ir pieraduši dzīvot - daudzi tur dzīvo paaudžu paaudzēs, bet tagad viss vienkārši jāatstāj. Skumji.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |