|
Janvāris 16., 2014
 | 21:02
Es ienīstu savus kaimiņus un man ir pilnīgi vienalga, ka viņi ir jauni, studenti, bauda dzīvi, es vienkārši viņus ienīstu un tuvojos trako namam. Katru vakaru, pēc deviņiem vakarā, viss tas bars sēž mājā un zviedz pilnā kaklā un bļaustās. Nezinu, liekas viņi ir spāņi vai kas no tā gala. Un nav tādi jauki smiekli vai sabiedriska pačalošana, visas meitenes tajā mājā zviedz kā ķēves. Es saprotu, brīvdienas vai ballīte šad un tad, tas viss ir normāli. Bet ja es nevaru izgulēties nevienu nakti darba dienā, tas vairs nav normāli. Vakar man piegriezās, aizgāju, sāku dauzīties pie viņu durvīm. Šie sāka lūrēt uz mani pa logu, bet neviens never durvis vaļā. Es tikai nobolījos pretī un turpināju dauzīt. Beigās izsūtīja man pretī kaut kādu mazu meitenīti, kura savilkusi nevainīgu sejiņu prasīja vai viņi esot par skaļu. Pieklājīgi paskaidroju (lai gan iekšā vārījos), ka dzīvoju kaimiņos un mums ar Mariju ir darbs uz kuru ir agri jāceļas, vai viņi nevar vienkārši būt mazliet klusāki. 10 minūtes bija pieklusinātākas sarunas, pēc tam atkal viss no sākuma. Ievērojam, ka durvju incidents jau bija ap pus12 vakarā. Šodien, ir deviņi un atkal visi zviedz uz velna paraušanu. Es negribu būt riebīga, bet man knapi jau nervi tur, es vienkārši gribu izsaukt policiju un vispār lai viņi visi deg elles ugunīs. Un lai vēl iepilinātu rūgtajā vilšanās kausā, ja izdodas beigu beigās aizmigt, tad ap 6 no rīta, kad mēģinu vēl nogulēt pēdejo stundu, kādam studentam no otrās puses mājas, vienmēr zvana modinātājs (vecs, riebīgs samsunga tonis), un šis cienītais students nekad nepamosts, bet tas modinātājs zvana pa divām minūtēm, ik pēc 10 minūtēm, kamēr beigās es jau vairs nevaru gulēt un man vienkārši jāceļas, esot niknai uz visu pasauli.
Marija visu laiku uz mani bolās it kā es būtu psihopāte, ko es varot cepties, bet labi jau ir, ka viņa sāk strādāt pusdienaslaikā, turklāt miegs viņai ir tāds, ka viņai varētu sist ar ķieģeli pa galvu, viņa nepamostos.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |