|
Jūlijs 7., 2013
 | 22:17
Es īsti nesaprotu kas notiek, kapēc es pēkšņi esmu tik emocionāla palikusi, bet pēdējā laikā šokēju pati sevi.
Vispirms pagājušonedēļ, darbā ņēmos ar vecām vēstulēm, atradu kādu no pagājušā gada, kur kāds vīrietis atrakstījis mūsu uzņēmumam, ka vēlās izņemt savu uzkrāto pensijas naudu, jo viņam šobrīd ir pavisam grūti apstākļi, turklāt, pateicoties sliktam finansu padomam, viņam ir atņemts dzivoklis, viņam ir parādi, un lai gan viņa uzkrātā pensija bija pavisam niecīga, viņš lūdza to izņemt, jo tā noderētu daudz vairāk šobrīd, lai viņš varētu samaksāt savus parādus. Un man tādas asaras acīs, ka bail, man palika tik žēl šo cilvēku, kuram ir jāķerās pie pēdējā salmiņa lai sakārtotu savu dzīvi. Teicu savai darba kolēģei vai tas būtu stulbi, ja es viņam piezvanītu tagad, gadu vēlāk, tikai lai uzzinātu vai viņam viss ir kārtībā. Viņa gan pasmējās, bet, goda vārds, ja tā varētu, es to izdarītu.
Tajā pašā laikā, šodien, bija lieliska diena, sauļojos, papusdienoju ar Elu un izdomājām skatīties filmu. Filma bija balstīta uz patiesiem notikumiem, par cunami, kurš bija Taizemē, 2004. gadā. Stāsts bija par ģimeni, kura bija atbraukusi Ziemassvētku brīvdienās uz vienu no piekrastes kūrortiem tieši kad cunami skāra krastu. Visu filmu raudāju vienā raudāšanā. Gan skumjajos brīžos, gan brīžos kad rādija cik cilvēki ir drosmīgi, cik izdzīvot spējīgi, cik ļoti gatavi ziedoties citu dēļ, cik ļoti vienoti nelaimēs, gan labajos brīžos, kad ģimenes locekļi atrada viens otru. Raudāju kā aizkauta un Ela šausmās bolījās uz mani. Es nezinu, moš tās patiešām ir tabletes? Varbūt arī mana paranoja par draudziņu ir komplektā? Āāāārgh.
|
|
|
|