|
Jūlijs 3., 2013
 | 19:49
“When you cross the finish line and you’ve accomplished your goal, all the pain that you went through while running goes away. That’s the happiest moment of the race.”
10 kilometri jau nākamo svētdien. Neteikšu, ka jūtos ļoti laimīga vai iedvesmota. Nekāda baigā komanda no mums nesanāca, jo, cik man sanāca pakontaktēties ar atlikušajiem 4 cilvēkiem - viens ir ok, viens ir pavisam vecs, bez nekādas humora izjūtas, viens ir manī samīlējies, izbesījis mani līdz pēdējam un tagad apvainojies, un pēdējais tik nopietni trenējas, ka man gribās aiz kauna slēpties zem gultas. Un beigās izdomājuši, ka visi skriesim kā komanda, vienā tempā. 4 vīrieši un es, ja? Beigās tad vainos mani, ka būsim pārāk lēni.
Turklāt es nerēķinājos ar savu stulbo raksturu, ka kamēr kaut kas notiek brīvprātīgi, es to izbaudu, bet tikko ieslēdzas, ka kaut kas IR jādara, kāds noteikts gala mērķis, man riebjas, es negribu un fui, grūti. Pa vidam vēl brīvdienas mājās, uzēsts svars, un skrienu sliktāk kā šī gada martā. Nu jau vairs neko, kaut kā jau izcietīšu, bet prieka nekāda, nu.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |