|
Janvāris 16., 2013
 | 18:58
Eksāmens bija nu tik briesmīgs, nu tik briesmīgs, ka nav pat tur ko īsti stāstīt. Jutos kā pēdējā muļķe, blenžot savā papīrā, kamēr pumpainie skolnieciņi man blakus rakstīja n-tās lapas ar savām esejām. Puse jautājumu varbūt pat bija ok, bet es patiešām nemāku liet tādu ūdeni kā latviski, tomēr lai cik labi es runāju angliski, lasu grāmatas, vēl man nepietiek spēju tā daiļi pārvaldīt valodu, lai tas būtu tuvu tam, ko bliezu augšā esejās, mācoties Latvijā. Ko nu par to daudz, biju jau sagatavojusies izgāzties tik un tā.
Bet toties dienas mini-pozitīvs bija iepazīšanās ar jaunu cilvēku - ar mani tik bieži tas nenotiek. Kā jau vienmēr, ierados par ātru, tapēc dabūju sēdēt skolas recepcijā kādas 40 minūtes. Recepcijas dāmas vienā brīdī izdomāja doties pusdienās, atstājot mani vienu pašu pa visu stāvu (kas mani stipri nošokēja - es saprotu, netur jau tur nekādu zeltu, datori gan jau nobloķēti, bet atstāt svešu cilvēku skolas telpās ar visiem telefoniem un dokumentiem, īpaši vēl dārgā privātskolā), aizslēdza durvis un uzlika uz durvīm lapiņu, ka pusdienas pārtraukums. Tā es tur sēžu, šūpoju kājas, lasu savus materiālus, kad viens klauvējās pie durvīm. Sākumā ignorēju, domāju, ka neviens mani neredz, gan jau aiztīsies, bet tad sapratu, ka manas kājas diezgan uzkrītoši redzamas pa stikla durvīm, piegāju klāt, un lēnā balsī, priekš idiotiem, paskaidroju, ka visi ir pusdienaslaikā, bet esmu ieslēgta. Tur tāds jauns puisis, izskatījās mana vecuma, ieraudzīja manu birku External Candidate un uzreiz sāka smaidīt, ka viņš arī uz eksāmenu, lai laižot viņu iekšā, jo manā pusē durvis varot atslēgt. Nu neko, es tāda lētticīgā, ielaidu arī. Nezinu kas par biti man iekoda, neesmu nekāds sociālais tauriņš, bet kā sāku vārities un prasīt viņam jautājumus, tā uzzināju, ka viņš liek fizikas eksāmenu un gribot iet uz arhitektiem. Tur jau mums aizgāja sarunas par ēkām, joki par modernismu, vārdusakot, nezinu kā tur tā pusstunda palidoja, bet man bija jautri, mēs abi pārsmējāmies un es neizlasīju ne kripatas no saviem materiāliem. Galvā jau domāju, ka varētu samainīties ar kontaktiem, ne jau tur kādos netiklos nolūkos, bet tāpat, joka pēc, jo likās, ka foršs puisis, kad blaukš, izrādās viņam knapi 19 gadi. Goda vārds, es sajutos tik veca (smieklīgi, ne?), bet tiešām. Un lai cik es būtu gribējusi vēl pēc tam kontaktēties, es vienkārši nespēju saņemties, jo kaut kas manā galvā teica - NĒ, Samant, nav ko pīties ar 19 gadīgiem puikiņiem. To vēlāk, kad būs pusmūža krīze. Pēc eksāmena gan vēl kādu brīdi pavadījām kopā, papļāpājām, bet es aši viņam novēlēju veiksmi eksāmenos un aizlaidos uz darbu. Var jau būt, ka vēl saskriesimies, kas to lai zin, bet nu nē. 19? Nē.
|
|
|
|