|
Oktobris 12., 2012
 | 07:30
Lūk, ja ir kaut kas ko es dzīvē neciešu par visu visvairāk, tie ir cilvēki, kas mūžīgi kavē. Sīkums, ja esi sarunājis tikšanos, bet ceļā notiek avārija vai tornādo tevi aizpūta uz citu valsti. Bet kas ir ar tiem cilvēkiem, kam kavēšana ir kā neizārstējama slimība? Man tas liekas kā briesmīgākā necieņa manā vērtību skaliņā, ja man uz cilvēkiem ir jāgaida. Es varu gaidīt uz prezidentu, bet kapēc man jāgaida uz darba kolēģiem, kuri allaž ir par vēlu un milzīgā paštīksmē iepeld darbā pusotru stundu vēlāk, jo atkal ir labi izgulējušies. Kapēc man ir jāgaida uz manu menedžeri, kamēr viņai vienmēr vajag pačurāt/uzsmēķēt/papļāpāt, nevis normāli un laicīgi doties uz mūsu ceturkšņa pārskatu. Kapēc ir draugi, kuri nekad nevar laicīgi iztaisīties no mājām, laicīgi ierasties vietās un nelikt visiem uz viņiem gaidīt. Cik grūti ir iemācīties reālistiski novērtēt savu varēšanu būt kaut kur noteiktā laikā. Ja zini, ka nespēj nekad izčammāties, tad dod sev vairāk laika un pasaki, ka būsi vēlāk nekā patiesībā domā, tas vismaz iedod ekstra laiku, kad ar tevi var notikt tās visas simts lietas, kuras ir tavi standarta aizbildinājumi, kapēc kārtējo reizi esi nokavējis.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |