|
Septembris 15., 2012
 | 07:17
Nezinu kas ar mani notiek - pēdējās pāris nedēļas mani moka trauksmes sajūta un uzbrūk panikas lēkmes. Bieži sirdsdarbība ir ļoti paaugstināta un nav iespējams paelpot, liekas, ka visa pasaule spiežas ap mani un smacē mani nost. Sākuši parādīties arī savādi sapņi par slepkavībām dažādās vairācijās - kur es tikai zinu, ka notiek slepkavība, bet to neredzu, kur kāds nāk nogalināt mani utml. Mostos no rītiem ar sirdi kaklā un pilnīgām šausmām, naktīs nevaru aizmigt, mētājos uz visām pusēm un dzirdu savu sirdi dunam sev galvā un plātu muti kā zivs sausumā, cenšoties sevī dabūt gaisu. Šajā brīdī, kad rakstu, pirms 15 minūtēm pamodos ar vienu no tiem briesmīgajiem murgiem, turklāt pamanījos to redzēt 20 minūtēs starp diviem modinātāja zvaniem. Tie nav dziļā miega murgi, tas ir kaut kas tuvs un aktuāls. Man bail.
|
| 21:29
Parasts cilvēks nedomājot balstās uz savas ikdienas dzīves nepārprotamo realitāti. Viņš cieši turas pie materiāliem labumiem. Tā eksistēšana uz zemes viņam praktiski ir pašmērķis. Tomēr dažreiz gadās, ka šis parastais cilvēks savā iekšējā dzīvē pārdzīvo pēkšņas pārmaiņas, kas viņu pārsteidz negaidot un biedē. Reizēm šī transformācija notiek daudzu vilšanos rezultātā, bieži pēc spēcīgiem iekšējiem pārdzīvojumiem, piemēram, zaudējot sev tuvu cilvēku. Tomēr gadās, ka tā norit arī bez ārēja cēloņa: pastāvot pilnīgai labklājībai un likteņa labvēlībai, rodas neskaidrs nemiers, neapmierinātība un iekšēja tukšuma sajūta. Cilvēks jūt, ka viņam trūkst kaut kas nenosakāms, ko viņš nespēj ne noraksturot, ne nosaukt, un tādēļ cieš no tā. Pakāpeniski rodas nerealitātes, ikdienišķās dzīves niecības izjūta. Personīgās intereses, kas līdz šim pilnībā piepildīja viņa dzīvi, pēkšņi kļūst mazsvarīgas un zaudē vērtību. Priekšplānā izvirzās jauni jautājumi, cilvēks sāk domāt par dzīves jēgu, par parādību cēloņiem, par savu personīgo dzīvi un citu ciešanām, par cilvēku nevienlīdzību, cilvēciskās eksistences izcelšanos un mērķi. Šajā posmā nereti cilvēks sāk maldīties.
Cilvēks jūtas sagrauts, viss, kas veidoja viņa dzīvi, liekas kā sapnis un nokrīt kā tukša čaula. Tai pašā laikā jauna dzīves jēga nav radusies, cilvēks vēl neko nezin par to, pat nenojauš par tās pastāvēšanu.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |