Augusts 4., 2012

16:00 Manā dzīvē drīz būs jauns posms, kuru gaidu tā kā ar prieku, tā kā ar bažām. Es vācos ārā no savas tagadējās dzīvesvietas un eju dzīvot ar Elu. Varbūt ne tik ļoti, ka man tā gribētos, bet apstākļi spiež. Kristofers pēc pusotra mēneša dodas prom uz Londonu. Doma ir, ka viņš brauks uz šejieni pa brīvdienām, bet dzīvojot ar Karlu tas nav īsti iespējams, jo jau tagad, kad viņš paliek reizi nedēļā, mēs staigājam apkārt uz pirkstgaliem, un baidamies viņu iztraucēt. Kur nu vēl tā veselām nedēļas nogalēm. Tā kā viena pati arī nevaru atļauties dzīvot, tad atlika Ela, kurai tieši ļoti laicīgi visi izvācas no mājas. Būsim divas meitenes vienā mājā, viņai pirmais stāvs, man otrais un miers. Tur man nebūs arī tik daudz jāpārdzīvo, ka es bezmaz vai neko nevaru mājā darīt, ka nav manējā, jo abas būsim uz īres līguma ar vienādām tiesībām. Tad vēl nebūs tās aukstās ziemas vairāk, jo viņa neskopojas ar komunālajām lietām, un nemēģina ietaupīt uz cilvēku komforta rēķina. Vienīgās bailes ir, ka mēs bieži, kaut uz īsiem brīžiem, bet tomēr, saejam ragos par sīkumiem. Taču tas jau ir izrunāts, ka katrai mums būs savs stāvs, ja ir problēmas, tad sēž katra savā stūrī un neliekas par otru zinis. Arī darbā prasīšu lai pārceļ mani uz citu komandu un gan jau redzēs. Sliktākajā gadījumā, tas ir variants uz 9 mēnešiem, jo pēc tam Kristofers būs atpakaļ, un kas zin, kur mūsu attiecību līkloči mūs aizvedīs (varbūt pie kopīgas mājas ar mazām plikpaurainām vistiņām dārzā - mūsu sapnis, glābt vistiņas, kas turētas fabrikās). Grūtākā daļa ir izdarīta - Karlai šodien pateicu. Redzēju, ka viņa nebija laimīga, jo tagad jāatrod kāds manā vietā, bet mums mājas priekšā visa vecā virtuves iekārta, bet aizmugurē sakaltusi Ziemassvētku eglīte. Bet ko tur, nav mana vaina, ka viņa savus krāmus neizved.

(5 piebilda | piebilst)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi