|
Decembris 22., 2011
 | 20:41
Es zinu, ka es ĻOTI daudz rakstu pēdējā laikā, un droši vien krītu visiem uz nerviem, bet man ir šie periodi, gan jau pēc kāda laika atkal nozudīšu uz pusgadu. Bet nu man gribās izteikt savu sašutumu par cilvēkiem, kas strādā klientu apkalpošanas servisā, bet kuriem nav ne mazākās izpratnes vai vēlmes kādu apkalpot vai pacensties. Un es runāju par attieksmi. Nu muļķīgs piemērs, tagad domāsiet, ka esmu kaut kāda solāriju čikse, bet tas tikai šogad - man ir apnicis katru ziemu būt zilganā līķa nokrāsā, tapēc šogad nedaudz piestaigāju uz minēto iestādi, lai uzturētu sevi veselīgos toņos. Es nesaku, ka visām solāriju administratorēm jābūt priecīgām beibēm, kuras ir nocepinājušās tumši brūnas, spīdina pārdabiski baltus zobus, un ir gatavas runāt par krēmiņiem stundām ilgi (ir tādas redzētas), bet nu šī, kas strādā manā solārijā ir unikums. Viņa ir pārdabiski bāla kā līķis, mūžīgi apātisku sejas izteiksmi, neesmu trīs mēnešu laikā redzējusi viņu pasmaidam, pat ne smaida atblāzmu. Un viņa vienmēr skatās uz visiem ar nicinošu skatienu, bezmaz vai, tu pāragri novecosi vai, iespējams, mirsi no ādas vēža. Kad viņai palūdz brilles, viņa bezmaz vai met viņas sejā. Pats trakākais ir, ka viņa vienmēr pati uz savu galvu iedarbina solāriju - es vēl tur pusratā velku savas pufaikas nost un piņķerējos savās biksēs, kad laiks jau sāk iet! Un dēļ tās pretīgās sejas, man neceļās iet un kasīties, jo man šķiet viņa visu noklausīsies savā apātiskajā stilā un nereaģēs. Es vienkārši esmu iemācījusies vilkt maksimāli maz slāņu, locīties kā zutis un uzpļekšķināt sev krēmu gaismas ātrumā. Es vienkārši nesaprotu, vai tik tiešām ir grūti būt elementāri laipnam. Ja es spēju būt laipna, caurām dienām krāmējot vistu kastītēs, tad nu viņa, sēžot visu dienu pie datora, varēja kādreiz kādu mīļāku sejas izteiksmi izspiest.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |