|
Decembris 14., 2011
 | 20:44
Visi dusmu uzplūdi ir aizmirsušies. Pavadīts omulīgs vakars ar žurkām. Ir pilns komplekts - gulta sačurāta, uz trijām apēsts greifrūts, man sakosts deguns un kājas īkšķis (galvenais lai neatkārtojas pelēkās gājieni, no mūsu pirmās redzēšanās - viņa man acī iekoda), šīs tagad saritinājušās manā pidžammā starp spilveniem, urkšķ un ņemās savā nodabā. Kādu prieku var sagādāt mazi, gudri dzīvnieciņi. Kad Zane ar Uldi man viņas atstāja, jo paši brauca uz Latviju un līdzi ņemt nevarēja, man likās, ka nu tāds slogs, jo ko nu ar viņām iesākšu. Bija jau forši papriecāties, pa reizei izņemt no būrīša, bet Zane bija tā, kas baroja, Uldis deva visādus gardumus, es tur diži nemaisījos. Tagad man viņas tik mīļas palikušas, ka raudiens nāk, jo pelēkajai mazs spalvu pleķītis izkritis, un sirds salecās, kad rižā nošķaudās. Bail kā par bērniem. Un viņas arī tagad mani kaut kā ir iepazinušas, uz manu balsi nāk klāt, čubinās man ap seju, ceļās uz abām kājām, iemieg manā padušu ielokā, lien džemperī un skrubina pirkstu galus. Un ņedaj bog, kāds pie manis atnāk un sāk vaikstīties, fū, pē žurkas! Tā no manis tikai var ritīgi dabūt.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |