Decembris 7., 2011

15:03 Režīms "strādājam no 3 rītā, līdz 3 pēcpusdienā", mani galina nost. Neuztvert burtiski, esmu vēl iekļāvusi laiku pamosties un ceļu abos virzienos, bet tas nemaina faktu, ka mana dzīve šobrīd ir nožēlojama, man nav vēlmes darīt pilnīgi neko, kā vien nolikt savu galvu uz maigā spilvena, un pazaudēties Čučumuižā. Jau šodien nedzirdēju pilnībā nevienu modinātāju, pamodos, kad man jau zvanīja darbabiedri, kuri jau lejā gaidīja mani mašīnā. Mūsu darbā kavēt NEDRĪKST, tapēc tas bija dzīvības un nāves jautājums, kādos tempos es skrēju pa istabu, raudama dažādus apģērba gabalus (vienreiz šitā jau aiznesos uz darbu bez krūštura, tikai darbā attapos, ka kaut kā baigi brīvi jūtos), meklējot atslēgas un lamājoties. Kā jau parasti ar šīm lietām notiek, vakar biju aizgājusi gulēt ar slapjiem matiem - šodien kaut kāds mikrafons uz galvas. Uz sejas trīs zaļi augoņi, kurus centos mašīnā, tumsā, uz labu laimi aizsmērēt ar tonālo. Par rezultātiem neizteikšos. Brokastis nepaēdu, pusdienas līdzi nebija sataisītas. Nu vienvārdsakot, bitīt matos! Un tagad nodarbinu sevi ar izmisīgo domu, kā lai cilvēks atradinies no kosmētikas lietošanas (nu es nedomāju blāķus, es tikai krāsoju skropstas, mazliet melno acu zīmuli, un ļoti sliktās dienās tonālo), ja kad vienu dienu neuzkrāsojies, visi krīt un ģībst iz sērijas "kas ar tevi? tu esi slima? nabadzīte!" Kad uzkrāsojos, tad eksotika un skaistas acis. Neuzkrāsojos - pankūka bez acīm. Nu kā lai dzīvo tagad? Dabiskais skaistums var iet dirst.

(6 piebilda | piebilst)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi