Rudenīgs skats no manas vakardienas pastaigas. 

Visu dienu pārdomāju par to jautājumu pie iepriekšējā ieraksta, vai es esmu lietuviete. Ja kāds man to pajautātu gadu atpakaļ, es šausmās zaudētu samaņu, jo nezinu kapēc man likās, ka būt nosauktam par lietuvieti ir briesmīgs negods. Lai gan, ja man tagad jāpamato kapēc, es nemaz nevaru atbildēt. Bet vienu gan zinu, ka necietu lietuviešu valodu, jo likās, ka tāda asa, un, ka viss lietuviski skan it kā viņi visu laiku kādu pamatīgi aprunātu rupjiem vārdiem. Kas to būtu zinājis, ka gadu vēlāk, visa mana pamatkompānija, ar kuru izklaidējos ikdienā, būs tikai lietuvieši. Esmu mēģinājusi draudzēties ar citiem, bet kaut kā ar lietuviešiem veidojas vistuvākais kontakts, laikam tās mentalitātes ziņā. Es zinu, ka man patiešām ir paveicies ar tiem cilvēkiem, kuri man ir, jo tāpat ir viņiem visādas melnās avis (tāpat kā latviešiem), bet esmu visā visumā ļoti pārsteigta cik ļoti atvērti viņi ir, cik ātri pieņem savā starpā un cik ļoti pastāv par savējiem, un svešā valstī turās kopā, neskatoties uz to, ka katrs nāk no saviem dzīves līkločiem, un varbūt savā valstī daudzu ceļi nekad nekrustotos. Un valoda? Es to esmu iemīlējusi, haha! Man gan vēl ļoti grūti iet, nezinu kāpēc, bet standarta eiropas (nu tur franču, itāļu, spāņu) valodas pieķerās daudz ātrāk, nekā anglijas iebraucēju gals - lietuvieši, poļi, slovāki utml. Vakar Mindaugas man prasīja cik daudz es zinot, teicu, ka neko daudz nezinot, bet kad sāku skaitīt vārdus, frāzes un izteicienus, kas aizķērušies, tad nevarēju apstāties. Kaut kas man tur tajā smadzeņpodā tomēr aizķeras.