|
Novembris 12., 2011
 | 18:20
Šodien bija absolūti satriecoša diena. Pilnīgi par visiem 100. No 9 - 4 atrados Norwich University College of the Arts uz kurieni devos Open Days ietvaros, kopā ar ļoti nesen iegūtu vīrieškārtas paziņu. Esmu vienkārši tik uzlādēta pēc visām sarunām, tūrēm pa universitātes ēkām, lekcijām un ekskursijām. Redzēju nelielu ieskatu no nākotnes, kādu varētu sev izveidot, ja pietiktu pacietības, apņēmības, un rokas kā vienmēr nenokārtos. Redzēju iedvesmojošus cilvēkus, un klausījos iedvesmojošas runas, un visvairāk iesēdās galvā - never apologize where you're coming from, all that matters is where you are going to. Un universitāte pati par sevi ir vienkārši kas apbrīnas vērts - cik daudz viņi ir ieguldījuši resursu, lai izveidotu to tādu, kā tā ir - moderna, plaša, gaiša un ar tādu tehnisko aprīkojumu, kāds man vispār sapņos varētu rādīties. Un studentu skaits, salīdzinot ar citām universitātēm ir salīdzinoši mazs, jo viņiem ir būtiski, ka katram tiek individuāla pieeja. Mazliet žēl bija, ka arhitektūras saruna bija krietni vien sausāka kā, piemēram, grafiskās komunikācijas, bet nu to varēja gaidīt. Ja grafiskā komunikācija, bija atraktīvs vīrietis ar uguntiņām acīs, skaļu balsi, ekspresīviem roku žestiem, un jokiem stundas garumā, tad arhitektūra bija rāma, kā ezers bezvējainā vasaras vakarā - nosvērts, pusmūža vīrietis, iesirmojušiem matiem un nosvērtiem teikumiem, bez emocijām.
Es tikai īsti nevaru saprast uz ko cerēt, tā kā arhitektūras programma ir pavisam jauna, un tikai pirmo gadu, vai varu cerēt, ka tapēc konkurence būs mazāka, jo cilvēki vēl nebūs tik daudz dzirdējuši/baidīsies iet uz pilnīgi jaunu programmu, vai tieši otrādi - rausies uz turieni, jo tā ir vienīgā, diezgan paplašā reģionā. Ja salīdzina ar dizaina programmām, kas bija pārpildītas, tad arhitektūrā mēs bijām tikai neliela grupiņa. Un dienas lielākais prieks - visu dienu, viss notika ļoti ātrā tempā, bet atjēdzos, ka es pilnībā vairs nejūtu, ka runāju un klausos svešvalodu. Esmu sākusi organiski pat domāt līdzi angliski, un manā galvā vairs nenotiek nekāds tulkošanas process. Informācija ienāk un iziet, par to pat nepiedomājot, it kā tā būtu mana dzimtā valoda. Bless almost 3 years in England.
(Es pieļauju, ka daži, kas seko man, varētu domāt, ka es atkal mētājos ar savu vēsturi un arhitektūru, bet es šobrīd tikai izpētu iespējas, un visi varianti ir open, pašlaik)
|
|
|
|