|
Jūlijs 28., 2011
 | 21:46
Esmu sākusi nodarboties ar Tai Chi. Nekad nedomāju ka ko tādu dzīvē darīšu, bet te nu es esmu. Visu pēdējo nedēļu man bija ļoti smagas problēmas ar elpošanu, burtiski smaku nost. Likās, ka viss kakls ir savilcies un krūtīs viss ciešs un gaisu nebija iespējams ievilkt plaušās. Vakar beidzot aizgāju pie ārsta, neko daudz necerot, kā vienīgi kārtējo ieteikumu iedzert paracetamolu. Par brīnumu laikam uztrāpījos uz kāda, kuram interesēja kas notiek. Vispirms man iedeva inhalatoru, kurš paredzēts astmas slimniekiem, lai atbrīvot elpceļus. Ja tas būtu nostrādājis, tad būtu ļoti iespējams, ka man ir astma, bet nenostrādāja. Tad nu mani steidzami pierakstīja pie cita ārsta tajā pašā vakarā, jo iespējams, ka vaina ar sirdi. Izklaušināja mani, izbakstīja, lika pūst visādās trubās, mērīja pulsu, skābekļa līmeni, skatījās acīs ar gaismām un beigu beigās izrādās, ka fiziski man nav pilnībā nekādas vainas, turklāt es uzņemu 100% skābekļa, kas vienkārši likās neticami, ņemot vērā, ka visu nedēļu man bija sajūta, ka smoku nost un jūku prātā. Ārsts vienkārši secināja, ka man ir par daudz stresa, tapēc arī mans pulss ir nestabils un lēkā pa sekundēm no ļoti augsta uz zemu. Tas viss ir aizgājis tik traki, ka jebkura lieta mani satrauc. Pat ēšana. Tiko es sāku ēst, man sāk dauzīties sirds. Tiko es sāku domāt par vairākām lietām vienlaicīgi, man liekas, ka es slīkstu un vienīgais veids, kā es varu ievilkt gaisu, ir apstāties, aizvērt acis un censties izslēgt jebkādas domas no savas galvas. Ārsts ieteica sākt nodarboties ar Tai Chi, jo pats esot gājis un tas esot palīdzējis. Tā nu attapos vakar vakarā vietējā kunfu skolā. Man gāja ārprātīgi jautri, bet laikam to pastāstīšu citā ierakstā, jo lūztu nost :)
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |