|
Jūnijs 30., 2011
 | 17:06
Fūh, esmu mājās. Atkal jau neiztiku bez ārdīšanās un nekāds mierīgais pārbrauciens nebija. Izbesījos jau Rīgas lidostā, jo tur nekādas kārtības nav. Bija sabāzts lidojums uz Ņujorku un Stanstedu vienā izejā ar pavisam mazu laika starpību, tad nezinu kas nočakarējās ar to Ņujorkas lidojumu, viņi izlidoja laikam ar drausmīgu nokavēšanos un visi, kam bija jābrauc uz Stanstedu dabūja vispār stāvēt lielā barā kāpņu telpā un ne uz priekšu, ne atpakaļ. Plusā visam, kad laidāmies lejā Londonā, man atkal uznāca tādas drausmīgas ausu sāpes, kā bija pagājušogad. Nesaprotu kapēc tā, jo citās reizēs tā nav. Sāpēja ausīs tā kā viss asiņotu un man smadzenes izspiedīsies pa ausīm. Kamēr gadīju autobusu, izdzēru latti, nezinu kapēc, bet palika tik slikti, ka visu ceļu autobusā mocījos ar sliktu dūšu, bet vismaz vadītājs bija pagadījies tāds komisks, visu ceļu kaut ko komentēja un jokojās, smīdinot pasažierus. Un pats labākais - atbraucu un laika apstākļi tādi paši kā man aizbraucot. Atkal izkāpju no autobusa un pēc 5 minūtēm sāk gāzt. Skrienu uz mājām ar savu smago somu, turu žurnālu virs uzacīm, jo nedrīkst tak to pirmo laiku neko slapināt, bet man tas ceļš kādas 25 minūtes. Un protams, kad biju pie mājām, beidza līt. Bet es jau laikam esmu pieradusi, ka ar mani shit happens.
Atnākuši rezultāti no manām asins analīzēm. It kā neesot nekādu paaugstinātu testosteronu, nekādu antiķermenīši, neesmu anēmiska, toties ir stipri paaugstināts B vitamīnu līmenis un folijskābe asinīs. Tas no manas pārmērīgās vitamīnu lietošanas :) Tos liek pārtraukt lietot. Bet esot ļoti zems dzelzs līmenis (kaut kas ap 25 (nezinu tieši kāda mērvienība), bet jābūt vismaz 40 - 50). Nu ok, sākšu lietot vairāk dzelzi, bet nu tā arī tādas skaidras diagnozes kas man tur ar tiem matiem, nav.
Tādi pīrādziņi. Jauki jau būt savās mājās, baigais bardaks, bet no otras puses skumji, tomēr kad biju Latvijā, modos un katra diena bija laba diena un blakus bija cilvēki, kuriem var uzticēties. Te atkal būs jāsāk pērties pa šo čūsku midzeni.
UPD: jā, aizmirsu paziņot, ka īstenībā visu brīvdienu lielais prieks ir veiksmīgi iztīrīts zoba kanāls! Tiešām tas man ir topa notikums, jo es te mocījos pusgadu ar to zobu un draņķīgiem ārstiem, kas man salaida infekcijas iekšā, izdzina caur trīs antibiotiku kursiem, beigās vēl puse tā zoba izlūza, mēnesi mocījos sāpēs un divas reizes biju pie tik barbariska zobārsta, kas man iedzina traumu, jo neviena anestēzija uz tā zoba vairs nedarbojās, pat tad kad iedūra šprici pa taisno caurumā. Latvijā vispār pa pāris stundām visu smuki sataisīja, neskatoties uz to, ka bija ļoti sarežģīta sakne galu galā (kaut kādi sazarojumi utt), gulēju krēslā un kaifoju, mani tur ar tām adatām dursta, baksta un rauj gabalus ārā, es vnk čilloju un neko nejūtu. Tā, ka ja kādam psiholoģiskas traumas un vajag labu zobārstu, kas atjaunotu tīcību labajam, prasa man! :) Bet padārgi gan mazliet, kopā viss tas prieks man maksāja 60 latus. Bet nu tas ir tā vērts + kad es tagad kādam rādu savus zobus, neviens nesaprot kur jāskatās, bet man tak tur pusdzerokļa nebija! :)
Mūzika: deadmau5 - i remeber
|
|
|
|