Journal    Friends    Archive    User Info    memories
  Ciba: Atsauksmes | Jaunākais | When Ciba's down |
Joki: Dienas komikss | Ilustrācijas | Savāda Krievija | Tautas kubs |
Pasaule: Afgāņu savaite | Brīvības sala | Erudīti par ES un ne tikai | Galvaspilsētas vēstis | Greizais BBC | Irākas Omārs | Kolbijs Košs Kanādā | Krievi un Krievija | Marks Meksikā | Marks Steins | Mišela | Muļķību atspēkotāji | Nafta velna sūdi ir | Panorāma | Politkorektums darbībā | Pura vells | Tuvie Austrumi tuvumā | Vācu smadzeņu skalošana | Vecā, labā Anglija | Vēlēšanu ģeografija | Viņi netiks cauri | Viņu tikumi | Ziņu centrāle |

Personīgas Ritvara domiņas - Četras strāvas


27. Dec 2007 19:26 Četras strāvas

Lai izprastu notikumus, jāzina, kas un uz kurieni tos virza. Vakareiropā mēdz runāt par trīs spēkiem: kopš 19.gs. otrās puses ierastā kreiso un labējo, sociālistu un konservatīvo pretstāvē mūsdienās iesaistījies trešais spēks – islāmisti. Latvijā tomēr ir citāds stāvoklis un attiecīgi atšķirīgas sabiedriski politiskas strāvas.

  • Latviešu nācionālisms

Senākā no pašreizējām un Rietumu tradīcionālisma analogs ir latviešu nācionālisms. Cēlies pirmā atmodā ar tautības apzināšanos un otrā atmodā izkaŗojis latviešiem savu valsti. Krievu okupācijas laikā nīcināts, tas tomēr spēja kļūt par valdošo trešās atmodas laikā. Vēlākos gados, beidzoties atmodas pacēlumam un atkrītot līdzskrējējiem, palicis mazākumā. Nācionālisma mērķis ir latviska Latvija – Latvija, kur latvieši būtu drošā vairākumā, valdītu visās nozīmīgākās dzīves jomās un paši būtu latviski. Plūdoņa vārdiem,

Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
Mēs gribam še paši sev likumus lemt.
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu,
Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt.

  • Krievu šovinisms

Latvijā nav tūkstošiem musulmaņu, toties krievu okupācijas un saistītās pārkrievošanas dēļ ir simtiem tūkstošiem šovinistisku krievu un pārkrievotu nelatviešu, kuŗos balstās krievu šovinisma strāva. Tās mērķis ir pretējs pirmai strāvai – krieviska Latvija, kur no latviešiem būs palicis tikpat, cik Prūsijā no prūšiem. Protams, līdz tam vēl gaŗš ceļš, taču ar nemitīgu spiedienu un neierobežotu Kremļa atbalstu solis pa solītim izdodas.

  • Kosmopolītisms

Trešā ir kosmopolītisma strāva. Mūsdienu veidolā radusies trešās atmodas laikā un drīz pēc tam. To veido krievu laika attautotie latvieši, no trimdas nākuši pasaules pilsoņi un jaunākos laikos izaudzēti kosmopolīti. Aktīvākie pārstāvji pieder ar Džordžu Sorosu saistītām tīklveida struktūrām, tāpēc ieguvuši sorosītu nosaukumu. Strāvas dzinulis ir baudkāre, tāpēc tajā labprāt iekļaujas dažādas izvirtuļu grupas. Plašāk skatoties, Latvijas strāva ir daļa no Rietumu kosmopolītisma.

Lai baudkāri apmierinātu netraucēti, kosmopolīti nīdē visu, kas rada pienākumus un atbildību un uztur tikumību – ģimeni, tautu, dievu. Tāpēc tie cenšas apklusināt arī citādi domājošos: liberālais totālitārisms. Sirds dziļumos kosmopolīti saprot savu centienu ļaunumu un, lai to slēptu, mēģina izvairīties no atbildības un savu parazītismu iztēlo par visas sabiedrības vainu, iedzimtu parādību vai – ideālā – slavējamu lietu.

  • Pragmatisms

Ceturtā ir pragmatisma strāva. Tāpat radusies jaunākās atmodas laikā, savijoties komūnistu un komjauniešu, kooperatīvu un atmodas darboņiem, kam svarīgākais bija iedzīvoties. Šīs strāvas dzinulis ir alkatība, un sekmīgākie piederīgie kļuvuši pazīstami ar oligarcha pavārdu. Pēc gadiem ilgas rīvēšanās galvenie oligarchi jau gadus četrus šķiet vienojušies par ietekmes sfairām un pārtraukuši atklāti konfliktēt, taču tas, protams, nenozīmē, ka strāva arī nākotnē paliks vienota.

Protams, ikvienā cilvēkā un vairumā orgānizāciju nav tik viena strāva vien. Tomēr minētais iedalījums tiek plaši izmantots, skatoties uz Latvijas sabiedriski politisko attīstību. Laikam nav nedēļas, kad „Diena” neuzrakstītu ko sliktu par vietējiem oligarchiem, bet „Neatkarīgā” – par sorosītiem. Minētās strāvas saredz arī nācionālisti. Jau 1992.-93.g. mijā Māris Grīnblats rakstīja (Pavalstnieks, Nr.8 (118)), izmantojot tā laika politisko leksiku:

„Ja skatāmies uz Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju, tad gan otrās republikas, gan Krievijas impērijas piekritēji ir mūsu pretinieki.”

Jaunākos laikos var pieminēt Jāņa Iesalnieka rakstu „Trīs konkurējošās „elites””, kur runāts par kosmopolītisko, pragmatisko un nacionālo eliti. Krievu impēristus Iesalnieks nepiemin, jo runā par latviešu strāvām.

  • Strāvu mijiedarbība

Strāvas un to mērķi ir dažādi, taču tas nenozīmē, ka pretēji. Īsti pretēji ir vienīgi latviešu nācionālisms un krievu šovinisms, jo Latvija nevar vienlaikus būt latviska un krieviska. Kosmopolītiem, kaut tie naidīgi pret tautiskumu, tomēr vienalga, kas mīt Latvijā. Tāpat pragmatiķiem, ja vien tas netraucē iedzīvoties. Arī savstarpēji kosmopolītisms un pragmatisms nebūt nav pretēji – tāpat kā pretējas nav baudkāre un alkatība. Vienkārši šobrīd dažādi grupējumi traucē cits citam apmierināt savas vēlmes. Apsēdiniet datormaniaku blakus citam, kas kaut ko knibinās ekrānā, un redzēsit ko līdzīgu. Vēl pieminams, ka pragmatisms nebūt nav vienots un viendabīgs, un, kā rāda kaut vai 90.gadu nogale, oligarchi savā starpā var ēsties ne vājāk kā ar citām strāvām.

Krievu impēristiem nav izredžu tuvākā laikā nedalīti valdīt Latvijā, tāpēc viņi Latviju krieviskot cenšas, ar pātagu un pīrādziņiem apstrādājot kosmopolītus un pragmatiķus. Pātaga ir Krievijas un vietējās piektās kolonnas spiediens, lai kosmopolītiem un pragmatiķiem piemītošo gļēvumu vērstu sev vēlamā nomierināšanas politikā. Šādi, piemēram, mīkstināts pilsonības, valsts valodas, izglītības u.c. likumi. Pīrādziņi ir labumi, ko Kremlis var dot saviem pakalpiņiem: plaši finanšu līdzekļi baudkāres vai alkatības apmierināšanai, īpaši izdevīgi saimniecības sakari, daļa Krievijas un saistītos energouzņēmumos par Latvijas 2% atdošanu un energoatkarības nostiprināšanu utt.

Kāpēc tomēr impēristiem nav izdevies nopietni un atklāti tikt pie varas, jo vairāk, ka viņi nemaz daudz neprasa iesākumam? Pirmkārt, kosmopolītu un pragmatiķu latviskuma atliekas traucē. Otrkārt un galvenokārt, politiķu pašsaglabāšanās instinkts. Proti, sociķu un Emša valdības piemērs rāda, ka latvieši mēdz vēlēšanās smagi sodīt savējos politiķus, kas sadarbojušies ar krievu šovinistiem. Lai atbrīvotos no šī kavēkļa, kā kosmopolīti, tā pragmatiķi jau vairākus gadus dzen propagandu, cik respektabls un mērens ir "Saskaņas centrs", cik cienāmi cilvēktiesību eksperti ir PCTVL utml.

  • Nācionālistu taktika

Nekādi brīnumi nav jāatklāj, jo taktika ir sena kā pasaule, precīzāk, zināma kopš pirmās trīs cilvēku sastapšanās. Māris Grīnblats jau minētā rakstā „Ir jāizmanto atšķirības pretinieku rindās” to formulē tā:

„Pat vislabākā ideja paliek nedzīva bez politiskā mehānisma, ar kura palīdzību to īstenot. Viens no priekšnoteikumiem kādas idejas realizācijai bieži vien nav tās piekritēju daudzskaitlīgums un spēks, bet gan vienotības trūkums to rindās, kas par šo ideju nav sajūsmā. Tādēļ nopietnas grūtības var rastiem tiem politiķiem, kuri visu un visus redz vai nu baltā, vai melnā krāsā. Viņi parasti neizmanto tās spraugas, kuras pastāv citādi domājošo mūrī. Vērīgāks politiķis cenšas nepalaist garām atšķirību starp citādi domājošo un pretēji domājošo.”

Tādu taktiku Grīnblata pārstāvētā "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK ievērojusi un ievēro savā politiskā darbībā un tādā veidā spējusi, piemēram, Satversmē noteikt, ka valsts valoda ir latviešu un pašvaldības vēlē pilsoņi, un tuvināt izglītības sistēmu principam „valsts skolā – valsts valodā”.

Kluba „415” pārstāvis Jānis Sils aicina nācionālistus ievērot to pašu attiecībā uz neseno valdības krīzi:

„Vai mēs, latvieši, iegūsim, ja šo elites daļu aizstās pederastijas ideologi un smalku varas tehnoloģiju apoloģēti? Man šķiet, ka daudz izdevīgākas ir šādas savstarpējās varas struktūru cīņas. Mazāk laika atliek viņu programmatiskajam graujošajam darbam. Lai cīnās, lai novājina viens otru, lai uzrauga un kontrolē!
..
Ja divi ienaidnieki cīnās, nevajag tiem traucēt! Ja palīdzēt, tad vājākajam. Ja šobrīd Loskutova palikšana varētu nozīmēt TaPistu pozīciju būtisku vājināšanos, tad labāk, ja Loskutovs tiek atlaists, ja savukārt Loskutova atlaišana nozīmē pilnīgu sorosītu sakāvi, tad labāk lai Loskutovs paliek.”

Tādējādi vēlamo nācionālistu taktiku var īsumā apkopot dažos punktos:

  • vairot savu ietekmi sabiedriski politiskā laukā;
  • tā kā tomēr nav tuvākā laikā gaidāms, ka nācionālisti varētu gūt drošu vairākumu valsts varas iestādēs vieni paši, veidot koalīcijas ar kosmopolītu un pragmatiķu grupējumiem, izraugoties tās, kas sniedz lielāko ietekmi un lielākās iespējas gādāt par latviešu lietu;
  • veicināt kosmopolītu un pragmatiķu grupējumu ķildas un censties būt ikvienai pusei tuvāk par citiem grupējumiem;
  • nepieļaut izšķirīgu kāda grupējuma uzvaru, jo tad tam atkristu vajadzība pēc nācionālistiem.

AtsauktiesPrevious Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry