Raaha

Šīs dienas labākais darbs - "Slaktiņa dievs" un "Ziedonis un visums" man būs. ja kas, vēl šis tas no biļetēm ir atlicis, šodien visi grābj kā traki!

Nu gan Mamutam prieki :)
http://www.mango.lv/zinas/nejedzibas/redakcija/ukraina-nodurts-cupakabras-mazulis.m?id=33382599&utm_source=delfi.lv&utm_medium=text-link&utm_campaign=First-page

Sacepos.
Tajā motokrosā 1o reizes teica paldies informatīvajam atbalstītājam www.delfi.lv.
Nu, un kur kaut vienu rindu par šito var redzēt augšminētajā portālā? rrr.

UPD: a neatbalstītājiem ir ko teikt http://www.apollo.lv/portal/sports/articles/207101

Kā brīvās dienas pavada tāda tikla, bikla un visādi cildi vieda būtne kā es? nē, zeķu adīšana nebija gan. Bērnus iesēdinājām tādā eksotiskā braucamajā kā vilciens (uj, pat sakašķējās, kurš pie loga sēdēs) un devāmies Ķeguma virzienā. Zelta Zirgs bija mūsu mērķis.
Redz, tur notikās sākotnēji mani galīgi neuzrunājošs pasākums(http://www.motocrossmx1.com/ - pasaules kausa posms, vai zinies). Līdz nokļūšanai pie trases es par savu vīriešu vēlmēm smīkņāju, bažījos, ka tikai savas muļķības pēc nebiju paķērusi kādu lasāmo žurnālīti līdzi... mmmmmmmm... bet kas tur par skatu pavērās!!! motokrosa lidojošie vīriņi mani apbūra, skatījos ar puspavērtu muti un apsvēru jau iespēju puikām kaut ko tādu ļaut pamēģināt. Tiesa, par pēdējo mani pilnībā atvēsināja nesmuks kritiens Senioriem. :(
Bet citādi - silti iesaku, rīt īstā diena! http://www.mx1latvia.lv/index.php?option=com_content&view=section&id=5&Itemid=6
UPD: bildes - http://www.tvnet.lv/galleries/show/6552

http://foto.delfi.lv/picture/1340522/

vakars. pa ielu iet bamzītis ar tikko nopirktu zivju konservu kaudzīti. pats iet un jūtami pricājās, ka tik daudz bundžiņu. Dzirdu, kā lasa "šprotes.. skumbrija.". te pie viņa kājām ieņaudās kaķītis. var redzēt, ka tieši tāds pats dzīves pabērns. abi uz mirkli saskatās, un es dzirdu, kā onkulis ver vaļā vienu no bundžiņām...

Joprojām neticu. Varbūt sestdien sadūšošos sev atļaut dzīvei turpināties arī bez Imanta. Bet pietrūks ļoti. Neticēju, ka tā var justies par kolēģi. Tiesa, kolēģi vairāk nekā 11 gadus. To, kurš pirmajā darba dienā uzdod jautājumu, vai man ir iedalītas "biksiņas". Ja neesot, lai aizejot un paņemot. Un es tāda pilnīgi naiva, apzinoties darba vietas specifiku, tikai mulsu un domāju "tu redz, cik te viss stingri". Un nākamajā teikumā man Imants lūdz paņemt padupseni un doties pie paļurkas paskatīties.
Vēlāk viņš mums liek visiem smieties, gribēt vairāk, piedzīvot vairāk, uzdrošināties doties arī tālākās ekskursijās. Viņš ir kā brīnumsvecīte jebkurā kompānijā, jo par spīti savam "galma klauna" tēlam ir bezgala dziļš un gudrs. Viņš vēlāk man teiks, ka viņam nekāds gabals nenokritīs, ja viņš mazliet pajokos vai izliksies kaut ko nesapratis, lai kāds tad var nodemonstrēt, cik gudrs, un pacelt pašapziņu.
Tad tagad es sēžu un domāju, ka vispār neticami, ka atceros katru vārdu, ko viņš teica mūsu kāzās uzrunā. Es atceros ļoti daudz it kā garāmejošu, vienkāršu padomu. Bet tik daudz noderīgu un patiesu, dzīvo vārdu tajā visā bija.
Tāda apskaužama vienkāršība un sirsnīgums, ar kuru viņš sasildīja visus, kas gadījās blakus. Komandējumos tiec uzrunāts ar frāzi "kur Imants?". Jo visi gribēja, lai viņiem tiek.
Kad es reiz jautāju, vai viņam pašam arī kas pāri paliek, ja tik daudz dod, saņēmu atbildi, ka tā tikai izskatoties. Un dodot var saņemt vairāk nekā ņemot, lai atceroties Raini.
Vēl es domāju, cik cilvēks var būt tuvredzīgs. Mēs dažreiz necienīgi izturējāmies pret viņa tuvākajiem cilvēkiem, ka tādi pārāk eksaltēti un šķietami nepieņemami. Bet tas tikai pa gabalu. Kad pienāc tuvāk, saproti, ka tā bija viņa platforma, atbalsts tam, ka mēs visi saņēmām tik daudz. Jo tieši tuvākie var būt tie, kas aplauž spārnus un liek būrīšos.
Viens gan ir skaidrs, es šobrīd to eņģeļu kompāniju apskaužu, kurā Imants tagad ir. Tikai mums būs jāiemācās kā ir dzīvot bez. Var gadīties, ka sāpēs vairāk nekā likās, ka tas būs.

- Mammu, kāpēc es nevaru iet pagalmā?
- Dēls, es nevaru Tevi vienu pašu izlaist laukā.
- Kāpēc Tu nevari mani izlaist vienu laukā?
- Tāpēc, ka man Tevi jāpieskata.
- Kāpēc Tev mani jāpieskata?
- Tāpēc, ka man bail, ka Tev var kaut kas notikt.
- Kāpēc Tev bail, ka man kaut kas var notikt?
- Tāpēc, ka es Tevi mīlu.
- Kāpēc Tu mani mīli?
- Tāpēc, ka Tu esi mans dēliņš.
- Kāpēc es esmu Tavs dēliņš?
- Tāpēc, ka Tu man piedzimi.
- Kāpēc es Tev piedzimu?
- Tāpēc, ka Tu mani izvēlējies!
- hm... Tev droši vien tētis blakus stāvēja, tāpēc es Tevi izvēlējos.

tā tik ir zinātne :) - tikko SWH paziņoja jaunākos zinātnes sasniegumus un pētījumu rezultātus. Redz, badainam vīrietim patīk apaļīgākas sievietes, bet pārēdies grib sev blakus slaidiņas! Lūk, kur atslēga!

Tajā 1. klases ekskursijā mūs sadzina kopā 4 klases (lauku skolās klases bija pa padsmit skolēniem), bija jābrauc lēnām, jo daži vārgāki eksmeplāri vēma. skolotājas to tik darīja, kā maisiņus dalīja. Mēs toreiz bijām vēl tehnikas nesabojāti. es skaitījos baltais zvirbulis, jo tētis daudz ar mašīnu vizināja, Saules kalnu, Mākoņkalnu labi zināju...
Bet pats galvenais bija tas, ka man uz Rīgu bija iedoti 5 rubļi! Ļoti liela nauda. Man to arī stingri piekodināja, ka ļoti liela nauda iedota, lai visu neiztērējot. Es rūpīgi arī netērēju. Tikai saldējumam, 2 cukurgailīšiem un 1 piespraudītei (plastmasas kļavu lapiņa uz adatiņas par 5 kapeikām). Vecākus vēl ļoti ilgi mocīja vainas apziņa, ka bērns neēdis, neko labu sev nenopircis ;)

Rīga? hmm, tā bija pilsēta kaut kur tālu. Ļoti tālu. Lai tur nokļūtu, bija vai nu jādabū kādu īpaši retu slimību, vai arī tuvumā dzīvoja kād RĪGAS radinieks.
Mūsu Rīgas radinieks bija vectētiņa brālis, kuram ļoti nepatika savs vārds (esot ļoti latgalisks), gribēja, lai saucam viņu par Valdi, bet mēs viņu visi par Rīgas krusttēvu dēvējām. Viņš bija īpašs (parasti ciemos brauca reizi gadā, vasarā), vienmēr atveda Rīgas kēksu un deficīto dārgumu - desas.
Pirmo reizi ar Rīgu satikos kaut kad ļoti maza, kad izdomāja mani vest uz cirku. Smirdēja, baisi skaļi bija un klauni runāja krieviski.
Nākamā reize ir palikusi krietni vairāk prātā (1. klases ekskursija): atveda mūs uz Zoo, klīdām gar lopiņiem, kur man baisi nobaidīja zilonis. Neko jau tādu neizdarīja, (bijām nostrostēti, ka var iekrist un tapt apēsts) tikai ar snuķi nepieklājīgi tuvu novicinājās. Tur es ēdu savas dzīves garšīgāko saldējumu (plombīrs, kulefāna celītē, izsūkts no paciņas caur caurumiņu). vēl es apēdu veselus 2 cukurgaiļus, mēle ilgi sāpēja. tad, kā man šķiet, mūs aizveda uz turpat blakus Zoo esošo Salaspils memoriālu. Tante stāstīja tik ļoti emocionāli, es raudāju. Nosolījos nekad nepieļaut karu. Vēl tagad atceros tos dun, dun, dun. baisi bija. Patiesībā vēl tagad ir.
trešā (!) reize bija jau vidusskolā, laikam 10.klase. tādus teliņus sasēdināja autobusā un uz teātri veda. Izlaida pie Dailes teātra, esot mūsu rīcībā vēl 5 stundas, varot pa RĪGU pastaigāt. Nu ja, mēs ar draudzeni skaisti reizes 7 gājām turpu šurpu pa Baznīcas un Skolas ielām. laikam bišķi bijām arī Brīvības ielā. tālumā redzējām Brīvības pieminekli. uj, cik nejēdzīgi liela tā Rīga likās. Uz jautājumu, ko mēs tās 5 h darījām, atbildējām, ka pa Vecrīgu staigājām :)
Pēc 3 gadiem Rīga kļuva mana. Neesam šķīrušās. Rīga ir iemīlēšanās galvaspilsēta, vieta, kur var justies brīvs. Rīga īsti nepiestāv bērniem un mājīgam mieram. Vakaros, kad es eju pa kraukšķīgu, baltu un tīru sniegu mājās, es pie sevis atkārtoju kā mantru: Tu mani apzodz Rīga.

nez, man vienai šobrīd TVnet dubultojas ? :)

http://kotomatrix.ru/images/lolz/2009/06/28/ok.jpg
šodien es to izdarīju- aizcilpoju uz VID un iesniedzu IIN deklarāciju! Tak sasolīja, ka arī naudiņa būs!

http://www.citadiena.lv/2009/11/26/liepnieks-par-skeli-maskavu-un-lateksa-biksem/
inčīgi.

nu tad tā. Noklausījos, noskatījos.
http://www.youtube.com/watch?v=NVGtzQvmVW4
un ir tikai viens teikums, kas raksturo to, kas tur skan: "Viņi nesaprot, par ko dzied." Jā, balsis jauniešiem ir labas, bet nenoticu es Lindas vicinātajām roķelēm un Busuļa elpas treniņiem.
šo klausoties gan skudriņas tekalē pa muguru.
http://www.youtube.com/watch?v=BnjZVVgqqEU

Nu tagad no manis dabūtu visi tie, kas uzskata, ka ar tūrisma nozari LV ir viss kārtībā. Sevišķi jau Rīgā. Mammīt mīļo! Ja man cilvēkam jāiesaka, ko redzēt Rīgā, vienīgais es varu atrast lapeli ar virtuālu, bet ļooooti bremzīgu Vecrīgas karti. viss, lai čāpo savām vieglajām kājiņām uz tūrisma informācijas centriem un klusē. Kur ir info par Alberta ielu? Kur par Spīķeriem? Kur par Pārdaugavas koka mājām? KUR? Googli es pati māku dancināt, bet Rīga par savu tēlu, piedodiet, neko nav domājusi.
Noskaņojums: (zagts no Zimbabve) Pūķu mātīte.
UPD: zdorovo, apskatiet lapai www.spikeri.lv EN versiju :)
vēl viens zdorovo ;) - You don't have permission to access /eng/ on this server. - tas par www.rigamap.lv eng versiju!

Your Life Path Number is 1
Your purpose in life is to lead others.

You have great drive and determination. Nothing is going to stand in your way.
You seek out challenges and the spotlight. You'll take all the work - and all the glory.
Status and success are important to you. You demand the best from everyone and everything.

In love, you tend to take a protective role. You enjoy being the provider in relationships.

You expect others to be like you, and as a result, you are often disappointed.
A little selfish and vain, you always put yourself first.
Remember, everyone already knows you're great - you don't need to remind them.

tad nu tā, mīlīši.

nāk mana diena ņakstēt par to, kādi ļaudis man apkārt vazājas ;)
sākums dikti amizants (novērojumi vilcienā):
- iekāpj skuķis (kas tiem šībrīža jocīgajiem ļaudīm vecumu noteiks zem brūnās garoziņas un smiņķa kārtas)- sapucējies jau ļoti, nu vismaz jau tāda aura tiek izstarota. tiesa, stipri novalkātās un apšmucētās trenūzenēs, ka dikti lielu disonansi raida pret savu 2h smiņķēto purniņu.
- iekāpj 2 kundzītes. Viena otrai dikti aizrautīgi stāsta kaut ko no ģimenes dzīves, kā man iesākumā likās. kā meitene (pēc izteiksmes: tak radu bērns, pašu mājā audzēta) sapazinusies ar spranču vīrieti, braukusi ciemos, tad dikti traka (ķer pie sirds) avio katastrofa, meitene izglābusies tik tāpēc, ka esot bijusi tualetē. Mana aizmigusī būtība tika pamodināta, kad stāstā parādījās: un tad viņai uztaisīja plastisko operāciju. Saspurdzos un kautrīgi nolaidu acis. Tad nu pieleca, ka mēs te par augsto mākslu (seriāliem) runājam. Kad dāmas atvadījās, tad viena otrai noteica- nu re, pirmās apmēram 60 sērijas tagad Tu zināsi, varēsi skatīties darba dienās ap septiņiem.
- tad nu pēdējā tēma mani vnk uzcepa. Konduktore (dāma, nē, vārna ar 160 kg), kura nevar izspraukties starp solu rindām, nedrīkst strādāt par konduktori. brīdī, kad puisis, kuru viņa raustīja reizes 4 turp un šurp, lai tiktu garām, uzsprāga, dāma iespiedās starp krēsliem tā, ka man bija deguns viņas mīkstajā vēderā, un ņēmās audzināt nekulturālo jaunatni. fuj, ka saku.
Citādi viss oki. Vakar nonācām pie jaunām idejām kāzām un jaunām idejām, ko tad sīkajai spindzelei sarīkosim vecmeitu tusiņā. man būtu paticis. sevišķi jau tie pārsteiguma momenti ;)